“Mūs izsauca uz Maskavu 1986. gada novembra beigās, un līdz 1. janvārim mēs strādājām Černobiļā, PSRS valdības operatīvās grupas sastāvā,” atceras Arnolds Ārvaldis Vērzemnieks. Viņš tolaik bija Latvijas civilās aizsardzības štāba virsnieku grupā, kas strādāja PSRS valdības komisijā.
“No rīta piecos cēlāmies, braucām no Ivankovas uz Černobiļu, un sākās darbs... Valdības komisija apsekoja paveikto un plānoja darbus uz nākamo dienu, nākamo periodu. Milzīgs darba apjoms. Gulējām apmēram četras stundas,” stāsta Vērzemnieks.
Šodien viņš vada biedrību “Latvijas savienība Černobiļa”, kas pārstāv toreizējos avārijas seku likvidētājus.
Biedrība aplēsusi, ka no Latvijas tie bija apmēram 7000 cilvēku. Šodien dzīvi ir apmēram 4000.
“No šiem četriem tūkstošiem trīs ar pusi tūkstošiem ir invaliditāte. Daudziem ir ļoti smaga saslimstība, ir tādi, kas ir ratiņos,” stāsta Vērzemnieks.
Viņam nav ziņu, ka pašlaik ārkārtējās situācijas dēļ černobiliešiem būtu grūtības saņemt ārsta palīdzību.
“Neviens nav zvanījis. Visi, kam ir smaga saslimstība, visiem tiek sniegta medicīniskā palīdzība. Var tikt slimnīcā,” saka Vērzemnieks.
Situāciju černobiliešiem atvieglo 1999. gadā pieņemtais likums par viņu sociālo aizsardzību – tas paredz kaitējuma atlīdzību, atvieglojumus medicīniskās palīdzības un rehabilitācijas saņemšanā un zāļu iegādē.
Tomēr augstās zāļu cenas Latvijā tāpat sagādā lielas problēmas, atzīst biedrības “Černobiļa” vadītājs.
“Piemēram, bija gadījums, kad mums vajadzēja zāles, kas Latvijā maksā 70 eiro, Lietuvā – 60, bet Polijā – tikai 20. Tad brauca uz Poliju...” stāsta Vērzemnieks.
Pēc 1986. gada avārijas Vērzemnieks vēl pāris reižu atgriezies Černobiļā, tomēr no nesen piedāvātā brauciena atteicies. Un neuzskata, ka braukt uz turieni būtu prāta darbs arī tūristiem, kuru pulki īpaši auguši pēc pērn milzu popularitāti piedzīvojušā seriāla “Černobiļa”.
“Tomēr kaut kādu mazu dozu cilvēks saņem. Toreiz, kad strādāju zonā, mēs jau saņēmām diezgan daudz rentgenu. Man ierakstīja apmēram 22 rentgenus, bet praktiski jau bija vairāk, jo dozu aprēķināja matemātiski,” stāstīja Vērzemnieks.
Šodien Vērzemniekam sāp sirds, lasot ziņas par plašajiem mežu ugunsgrēkiem, kas plosās kādreizējās atomelektrostacijas apkaimē. Īpaši par glābējiem, kuri cīnās ar liesmām, jo Černobiļas apkārtne joprojām ir piesārņota ar radioaktīvajiem elementiem, kuru pussabrukšanas periods ir vairāki simti gadu.
“Viņi tomēr arī dabūs savu dozu radiācijas. Ieelpos, un karstums... Jājūt līdzi tiem cilvēkiem, kuri tur piedalās,” saka Vērzemnieks.
Valsts vides dienesta Radiācijas drošības centra vadītāja Dace Šatrovska gan mierina, ka no Ukrainas un starptautiskajām institūcijām saņemtās ziņas neliecina par apdraudējumu glābējiem.
“Šajā piesārņotajā vietā galvenokārt ir Cēzijs-137, kurš, protams, izplatīsies arī pa gaisu, ja notiks degšana. Bet jāņem vērā, ka koncentrācija nav liela un tas nebūs tik bīstami. (..) Tā nav pirmā reize, kad Černobiļas apkārtnē ir mežu ugunsgrēki. Ja tie notiek tālāk no pašas atomelektrostacijas, tad riski un apdraudējuma iespējamība ir mazāka. Tāpēc visi uztraucas, kad ugunsgrēks tuvojas pašai atomelektrostacijai, kas tagad ir slēgta un pārsegta ar sarkofāgu. Bet informācija, ko esam saņēmuši no atbildīgajām institūcijām, - ka ugunsgrēka rezultātā nav kaitējuma iedzīvotājiem ne Kijevas tuvumā, ne tiem, kas strādā [dzēšanas darbos],” klāsta Šatrovska.
Viņa uzsver, ka Radiācijas drošības centrs aktīvi seko notikumiem Ukrainā, bet monitoringa stacijas Latvijā un Ukrainas kaimiņvalstīs pašlaik neziņo par paaugstinātu radiāciju.
“Neesam konstatējuši paaugstinātu radiācijas līmeni. Skatāmies, kas notiek arī kaimiņvalstu stacijās, kas pieejamas vienotā tīklā. Varam redzēt, kādi rezultāti ir, piemēram, Lietuvā, Baltkrievijā vai Igaunijā. Operatīvi sniedz informāciju arī Ukrainas atbildīgās institūcijas,” norāda Šatrovska.
Černobiļas atomelektrostacijas avārijas gadadienu ierasti atzīmē ar piemiņas pasākumiem, no kuriem centrālais risinās pie piemiņas plāksnes Stradiņa slimnīcā Rīgā. Taču šoreiz tai piekļūt nebūs iespējams, jo slimnīcā noteikta karantīna.
