Latvijā ir divi SOS bērnu ciemati – Īslīcē un Valmierā, kur ģimeniskai videi līdzīgos apstākļos dzīvo bez vecāku gādības palikušie bērni. Tikmēr SOS bērnu ciematu asociācija nodrošina arī citus sociālos pakalpojumus, piemēram, kritiskā situācijā nonākušām ģimenēm ar bērniem. Kopumā mēnesī palīdzību saņem 1400 bērni.
Taču turpmāk palīdzība sniegšana var tikt apdraudēta. “Situācija ar finansējumu šobrīd ir diezgan kritiska. Mēs arī esam veikuši nopietnus aprēķinus par visu savu finansiālo situāciju, un faktiski ir tā, ja šādā veidā viss turpināsies un valsts vai pašvaldības nenāks palīgā sociālo pakalpojumu sniedzējiem, faktiski mēs uzskatām, ka tā būs nopietna krīze ne tikai mūsu asociācijā, bet vispār daudziem cilvēkiem, kas saņem palīdzību no nevalstiskajām organizācijām vai arī no citiem pakalpojumu sniedzējiem, sākot no bērniem, cilvēkiem ar invaliditāti vai veciem cilvēkiem,” norādīja asociācijas direktore Ilze Paleja.
SOS bērnu ciematu finansējumu pamatā veido pašvaldību maksājumi un ziedojumi. “Mūsu finansējums sastāv no pašvaldību maksājuma, kas ir apmēram 70% no viena bērna izmaksām mēnesī, pārējie 30% ir mūsu pašu asociācijas atbildība, strādājot gan ar individuāliem ziedotājiem, gan korporatīviem ziedotājiem, tāpat dažādu projektu līdzekļi,” pastāstīja Valmieras SOS bērnu ciemata direktors Edijs Pētersons.
Šobrīd finansējuma nepietiek, jo cenu kāpumu nākas izjust vai visās jomās. Visproblemātiskākā situācija veidojas komunālo maksājumu ziņā.
“Īpaši pozīcijā “gāze”, ja mēs salīdzinām ar 2021. gada janvāri, tad pieaugums ir par 500%. Katru dienu mēs redzam, kas notiek ar degvielas cenu pieaugumu, jo mūsu bērni tiek arī transportēti. Tā kā to arī mēs izjūtam un skatāmies, kā varam šo līdz gada beigām sabalansēt. Tie ir pārtikas cenu pieaugumi, mūsu ģimenes saņem savu budžetu, kur ir arī pārtikas daļa. Un to, ko varējām nopirkt pirms gada par vienu summu, tad šobrīd tas pieaugums ir burtiski katru nedēļu,” norādīja Pētersons.
Viens no risinājumiem būtu prasīt lielāku finansējumu pašvaldībām, no kurām nāk SOS ciematos dzīvojošie bērni. “Mēs arī zinām, ka arī pašvaldībās tās naudas ir tik, cik ir, bet kopēji risinājumi ir jāatrod, jo nedod Dievs, ka bērnu labklājība, bērnu veselība no tā ciestu,” sacīja Pētersons.
Organizācijas darbība lielā mērā ir atkarīga arī no ziedotāju labvēlības, bet to aktivitāti ietekmējis karš Ukrainā. Ilze Paleja pauda, ka, protams, ir saprotama cilvēku vēlme vispirms palīdzēt kara dēļ cietušajiem, bet svarīgs ir atbalsts arī mūsu bērniem: “Mēs arī redzam to tendenci, ka šobrīd pārsvarā cilvēki atbalsta un ziedojumi tiek novirzīti tieši atbalstam ukraiņiem, ukraiņu bērniem vai ukraiņu ģimenēm ar bērniem. Un būtiski mazāk šis atbalsts ir novirzīts mums vietējiem, Latvijas bērniem. Tas arī skar būtiski to mūsu finanšu situāciju, jo saprotiet – ja ziedojumu samazinājums ir būtisks Latvijas programmām, tas arī ietekmē mūsu tālāko darbību. Neviena programma, ar ko nodarbojas SOS bērnu ciematu asociācija, netiek pilnībā finansēta no pašvaldībām vai no valsts.
Tā kā ziedojumi ir būtiska sadaļa, kas mums ir nepieciešami, lai mēs savu darbību varētu turpināt.”
Asociācijas direktore šonedēļ tikās ar Labklājības ministrijas pārstāvjiem, lai meklētu risinājumu situācijai. Solījums to meklēt gan ir saņemts.
Tomēr vēl problēma ir arī darbinieku atalgojums. “Valsts no šī gada sākuma veic piemaksas valsts mērķdotāciju veidā sociālajiem darbiniekiem, kas strādā pašvaldībās. Un šāda veida piemaksu mēs, nevalstiskās organizācijas, nesaņemam, un faktiski tas arī rada tādu nevienlīdzīgu situāciju sociālajā jomā. Mēs arī par šo runājām ar ministru, ka vajadzētu mainīt regulējumā un šādu pašu atbalstu sniegt speciālistiem, kas strādā NVO sektorā,” norādīja Paleja.
Asociācijā vērtēja, ka situācija ir ļoti nopietna, un, ja netiks rasts risinājums, tad diemžēl varot nākties slēgt kādu no pakalpojumiem.
