“Sociālās bīstamības dēļ visus nošaut” – ar šādu rezolūciju parakstīts dokuments ar 76 arestēto cilvēku vārdiem. Vēl citā sarakstā minēti 32 nogalināmie. Vienkārši cilvēki no dažādām Latvijas vietām.
“Tur ir gan bijušie karavīri, gan strādnieki, gan inteliģences pārstāvji, skolotāji, gan cilvēki, kas bija saistīti ar augstām Latvijas aprindām, viens no Kārļa Ulmaņa adjutantiem, pulkvedis Lūkins, bija arī vienkārši tepat Latgales priekšpilsētā dzīvojoši strādnieku cilvēki ar dažādām biogrāfijām,” zina teikt Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane.
Viņu vienīgais noziegums bija atrašanās nepareizā laikā un nepareizā vietā. Varbūt neuzmanīgi izteikta frāze, kuru dzirdējis kāds čekists vai milicis. “Iespējams, atsevišķos gadījumos kara sākums ir paātrinājis cilvēka potenciālo arestu, jo dokumenti liecina, ka par viņiem materiāli jau tikuši vākti un, iespējams, arests būtu bijis neizbēgams. Bet varbūt tādā gadījumā vienkārši būtu piespriests ieslodzījums un viņam būtu bijušas cerības izdzīvot,” norāda Dreimane.
Ziņas par 1941.gada padomju okupācijas pēdējās dienās nogalinātajiem sabiedrību sasniedza divas dienas vēlāk, kad Rīgā bija ienācis vācu karaspēks. Centrālcietuma 4.korpusa pagalmā tika atrasti masu kapi, nogalinātie ekshumēti un mēģināts viņus atpazīt. Taču ziņas bija ļoti nepilnīgas.
“Man likās, ka tā ir tikai taisnīguma atjaunošana – atdot godu un cieņu un pieminēt ne tikai šos notikumus kā vēstures sausu faktu, bet tiešām cilvēcīgi atdot godu un cieņu šiem cilvēkiem, kas gāja šeit bojā bez tiesas sprieduma, faktiski nelikumīgi, esot nebrīvē noslepkavoti,” saka Ieslodzījumu vietu pārvaldes priekšniece, ģenerāle Ilona Spure.
Tieši vietā, kur nogalinātie bija aprakti, Centrālcietuma 4.korpusa pagalmā trešdien, 3.jūlijā, tika iesvētīta piemiņas vieta.
“Man tāda kaudze ar akmeņiem ir mājās, tur ir tievi, resni, apaļi, bet ne jau katrs der, un viņam vēl plus tāda dzīsla iet, kas varētu būt kā liktenis tiem cilvēkiem, viņu dzīves ceļš, kas šeit aprāvās un nošāva,” saka piemiņas zīmes autors Ivars Feldbergs.
Tikai tagad – 78 gadus vēlāk – pētniekiem izdevies identificēt visus 99 nogalinātos, lielākajai daļai no viņiem atrastas arī fotogrāfijas. Tagad tā vairs nav statistika, saka pētnieki, tā ir reāla vēsture.
