Latvija nu iekļaujas lielajā Eiropas Svētā Jēkaba ceļu tīklā, kura galamērķis ir Svētā Jēkaba katedrāle Spānijas pilsētā Santjago de Kompostela. Tas ir viens no populārākajiem svētceļnieku maršrutiem pasaulē, iekļauts UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
"2019. gads tiešām jau ir ļoti sen. Var teikt, ka no tā laika mēs strādājam nemitīgi. Visus gadalaikus – ziemu, vasaru – nepārtraukti," atklāj Sandra Rone, Latvijas Svētā Jēkaba ceļa asociācijas vadītāja. Viņas un domubiedru darbība balstās milzīgā vēlmē un entuziasmā, lai arī Latvija kļūtu par šī nozīmīgā svētceļojuma daļu. Trijos gados paveikts ļoti daudz.
Paturot prātā, ka līdz ar šo ceļu jāizceļ arī nozīmīgas vietas un Latvijas dabas skaistums, izstrādāts īpašs maršruts, kas kopumā ir 420 kilometru garš.
Tas sākas Valkā, ved līdz Rīgai, bet no Rīgas sadalās divos virzienos – uz Žagari vai Skaistkalni, no kurienes ceļotāji var turpināt Svētā Jēkaba ceļu Lietuvā.
Daudz darba ieguldīts, lai maršrutu saskaņotu ar pašvaldībām, privātīpašniekiem, un šobrīd turpinās ceļa marķēšana dabā ar īpašajām Santjago ceļa zīmēm, kas ir orientieri ceļa gājējiem. Lielākā daļa no posmiem jau nomarķēti, bet vēl atlikuši vairāki sarežģītāk veicami darbi, stāsta Sandra Rone: "Pagājušā gada septembrī saņēmām atļauju, ko mēs gaidījām sešus mēnešus un kas mums ļāva marķēt visu Gaujas Nacionālo parku. Attiecīgi šeit – ar putnu būrīšiem. Šis posms mums vēl ir fiziski jāpaveic, dabā jānomarķē. Darbs būs diezgan sarežģīts, jo tās ir vietas, kurām nevar piekļūt ar mašīnu, viss ir jānes ar rokām, jāiet pa takām, jāvelk ķerrā līdzi visi instrumenti. Šie posmi no Siguldas līdz Rāmkalniem ir tuvāko mēnešu darbs, un tad jau paliek pati "astīte" no Carnikavas līdz Rīgai."
Marķējuma zīmes ir dažādas, citviet tās ir plāksnītes, citviet uzlīmes, citviet ceļa norādes un vēl citi varianti, bet visos ir vizuāla atsauce uz Santjago ceļa simboliem, kas ir gliemežvāks vai dzeltena bulta. Visbiežāk arī gliemežvāks ir dzeltens uz zila fona, un šīs krāsas dažos posmos jau izpelnījušās kādu cilvēku nepatiku un diemžēl ir nopostītas.
Sandra Rone rāda fotogrāfijas, ko viņai atsūtījuši ceļa gājēji no Sedas purva: "Re, kur ir, – Sedas purvā visas mūsu marķējuma zīmes ir sašķaidītas. Tāda agresija! Mēs to purvu marķējām martā, kad bija sniegs un ledus, strādājām ar trepēm divas dienas. Tagad sirds lūst – tās ir gluži kā sacirstas ar kaut ko. Mēs tagad nolēmām, ka ar eļļas krāsu vienkārši uzkrāsosim dzeltenas bultiņas, lai nebūtu izaicinoša tā zili dzeltenā krāsa, ja kādu tā ļoti satrauc… Ziņas no cilvēkiem diezgan ātri atnāk, jo tagad vasarā ceļu katru nedēļu iet kādi cilvēki. Un tad zvana vai nu uz "Camino Latvia" telefoniem, stāsta, kas ir labi, kas ir slikti, vai Tūrisma informācijas centros pastāsta."
Ar Tūrisma informācijas centriem izvērtusies īpaši auglīga sadarbība. Spilgts piemērs ir Valmieras novada Tūrisma pārvalde, kurā aktīvi darbojas jau par šī novada Jēkaba ceļa krustmāti dēvētā Zane Krūmiņa. Valmieras novadam ceļš cauri vijas 70 kilometru garumā, un oficiāli to atklāja šīs vasaras sākumā ar pārgājienu no Brenguļiem līdz Valmierai un kāda īpaša mākslas objekta izveidi, stāsta Zane Krūmiņa: "Pārgājiena galapunktā mēs atklājām īpašu ceļam veltītu mākslas soliņu Gaujas krastos uz ceļa. Soliņa autore ir tepat mūsu vietējā māksliniece Inese Andersone, kurai arī ir ļoti tuva šī lielā ideja par Svētā Jēkaba ceļu. Tapa burvīgs soliņš, ļoti apmeklēts ne tikai no ceļa gājēju, bet arī vietējo iedzīvotāju puses."
Kopumā Latvijā ir 24 ceļa etapi, katrs vidēji 20 kilometrus garš. Svarīgi, lai starp etapiem ceļiniekiem būtu iespēja dabūt naktsmājas, un Latvijā tās pieejamas ļoti dažādās vietās – viesu namos, draudzes mājās, kultūras namos, bet Carnikavā, piemēram, arī laivu mājā.
Svētā Jēkaba ceļa svarīga sastāvdaļa ir svētceļnieku pases, kurās ceļinieks krāj zīmodziņus par apmeklētajām vietām, un Latvijā zīmodziņus var saņemt gan naktsmītnēs, gan tūrisma informācijas centros, gan baznīcās, gan vēl citviet.
Zanei Krūmiņai vaicāju, kādi ir viņas vērojumi, cik ieinteresēti svētceļnieku uzņemšanā ir tūrisma uzņēmēji? "Protams, pagaidām Latvijā šis ceļš nav tik ļoti attīstīts kā, piemēram, Spānijā, kur ir tūrisma uzņēmēji, kuri pārtiek un pelna tikai no šiem ceļā gājējiem. Bet viennozīmīgi Latvijai ir potenciāls kaut kādās vietās, un es domāju, ka tie tūrisma uzņēmēji, kuri ir iesaistīti, ir pateicīgi, ka viņiem ir arī šāda veida plūsma. Vairāk šobrīd tās ir naktsmītnes lielajās pilsētās vai pa ceļam. Jo ir vietas, kur, piemēram, ir tikai viena naktsmītne, un tad tā tiks arī izmantota. Ceļā gājēju skaits ar katru gadu arī pieaug, tā ka, es domāju, mums ir potenciāls attīstīt šo piedāvājumu," ar entuziasmu stāsta Krūmiņa.
Lai iepazīstinātu tuvāk ar šī ceļa ideju un nozīmi, Latvijas Svētā Jēkaba asociācija šopavasar ir uzsākusi arī pārgājienu sēriju pāri Latvijai. Viena no pārgājienu vadītājām ir Zaiga Ābele. Viņas pašas dzīvē svētceļojums uz Santjago de Kompostela katedrāli Spānijā bija ļoti nozīmīgs pavērsiena punkts. Pirmo reizi ceļu no Pamplonas līdz Santjago viņa nogāja 2014. gadā 66 gadu vecumā, nostaigājot vairāk nekā 700 kilometru. Pēc tam sekojuši vēl pieci svētceļojumi. Tajos Zaiga Ābele vienmēr iet viena pati, un ceļā iegūtais ir neatsverams.
"Tāds īsts svētceļojums vienatnē, tas jau ir kā tāda dzīve. Tu tur piedzīvo visu ko – sāpes un priekus, lietu un sauli. Bet tas ceļš iemāca tev pieņemt vienādi visu – gan to prieku, gan tās vilšanās.
Es sajutos kā tāds trauks, kas bija pilns ar viskautkādām nevajadzīgām lietām, un vienkārši Dievs mani iztīrīja, paņēma nost to. Tāpat – cik daudz tu dabū pārdomāt, tā viens ejot un maldoties, arī sāpēs. Tu daudzus notikumus ieraugi pilnīgi citādākā gaismā. Tu pilnīgi citādāk uztver pasauli.
Tas svētceļojums tev iemāca to, ka – jo tu vienkāršāk dzīvo, jo tu vairāk redzi, jo tu vairāk piedzīvo skaistumu.
Es kopumā nogāju 777 kilometrus, 400 kilometrus no tiem – ar sāpošu kāju, bet nevienu brīdi es nedomāju, ka es pārtraukšu šo ceļu, jo man bija tāda laimes sajūta, tas bija tik vienreizēji, ka to ir pat grūti izstāstīt, ja cilvēks pats tur nav bijis.
Man tas ceļš iemācīja kļūt kā bērnam. Ka tu priecājies par katru puķi, par katru skudriņu, par katru mākoni, un tev gribas visus bēdīgos samīļot, visus iepriecināt.
Nu, vienreizēja sajūta. Un es to neesmu pazaudējusi pa šiem gadiem," piedzīvotajā dalās Ābele.
Viena no Zaigas Ābeles atklāsmēm ir arī tā, ka – jo vairāk viņa iepazīst citas zemes un citas kultūras, jo arvien vairāk viņai atklājas Latvijas īpašais skaistums. Tāpēc viņa ar lielu aizrautību iesaistījusies Svētā Jēkaba ceļa veidošanā Latvijā un priecājas, ka šī ceļa gājēju ar katru gadu kļūst aizvien vairāk, iet arī daudz cilvēku no Igaunijas, Lietuvas un Polijas.
Ceļa veidotājiem visā Eiropā īpaša diena ir 25. jūlijs, kad piemin Svēto apustuli Jēkabu, un arī Latvijā šogad 25. jūlijā notiks dievkalpojums Svētā Jēkaba katedrālē, kurā piedalīsies svētceļnieki, kas tikko veikuši 240 kilometrus garo posmu no Valkas līdz Rīgai.
