''Pūriski'' – tā ir maz izzināta, krāšņa un skaista vieta Lendžu un Bērzgales pagastu nomalē Rēzeknes novadā. Te ir arī rakstnieka Antona Rupaiņa dzimtas mājas, kur pirms vairāk nekā desmit gadiem sāka saimniekot viņa brāļa meita – Genovefa Rupaine. Kopā ar ģimeni un palīgstrādniekiem pagalmā izveidotas koka figūras, rotājumi un piemiņas vietas, gan arī atpūtas stūrīši tūristiem un vēsturniekiem. Saimniekošana laukos ir liels piedzīvojums, jo ik dienu šurp jāmēro ceļš no pilsētas.
"Es nopirku sev mašīnu, tiklīdz nokārtoju tiesības. 70 gados, starp citu, nokārtoju. Man liekas, ka tam instruktoram pat bail bija ar mani braukt! (..) Katru nedēļu ir jāpļauj, lai šeit būtu skaisti, jo cilvēki brauc, skatās, kā citādi? Aizaudzis nebūs. Tagad mums ir vieta, kur atbraukt, mums ir vieta, kur pasēdēt, atcerēties kaut ko," sacīja Antona Rupaiņa brāļa meita.
Bērzgales pagasta iedzīvotāja Olga Pekša atzīmēja: "To māju, kur viņi dzīvoja, to varēja nedaudz redzēt, bet tālāk tur bija saimniecības ēkas, tur bija, vienkārši sakot, džungļi. Un bija jau visādi varianti, lai tos "Pūriskus" atjaunotu, varēja ņemt novads, varēja ņemt kurš no pagastiem, vīrieši būdami – nobijās. Ģeņeite, Genovefa Rupaine nenobijās. Genovefa Rupaine ir pelnījusi būt gan Latvijas lepnums, gan Trīs Zvaigžņu ordeņa karaliene!"
Genovefa Rupaine uzsvēra, ka Rupaiņu dzimtas mājas ir nozīmīgs kultūrvēstures objekts, jo būvētas pirms kara, turklāt tās, viņasprāt, ir vienīgās Latgales rakstnieka mājas, kur saglabāts autentiskums.
"Tās pašas durvis, tie paši griesti, tās pašas grīdas, krāsnis, pat skurstenis tas pats. Kāds tas slieksnītis, pilnīgi iznēsāts, visi zariņi, kā bijuši, tā arī ir, nav nekas mainīts, pilnīgi nekas; vai vēl kāds rakstnieks var ar to lepoties?" vaicāja Genovefa Rupaine.
Kundze pēta arī savu dzimtu, ir izveidojusi lielu grāmatu ar radu fotogrāfijām un dzīves gājuma aprakstiem. Viena no istabām veltīta tieši Antona Rupaiņa piemiņai. "Šis šūpulis ir unikāls, tas ir nocelts no bēniņiem, tajā ir izšūpoti visi bērni, visi, kas dzimuši šajā mājā: gan mans tēvs, gan Antons."
Nesen "Pūrisku" mājas Genovefa novēlēja vecākās māsas meitai. Taču arī turpmāk savu darba sparu un enerģiju viņa ieguldīs tieši dzimtas māju kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā.
Sabiedriskā darbinieka, rakstnieka un pedagoga Antons Rupaiņa literārie darbi pārsvarā vēsta par vēstures notikumiem un rakstīti latviešu un latgaliešu valodās.
"Grāmatas ir vēsturiskas, "Dzimtā zeme" – luga, kuru ir uzveduši gan bērzgalieši, gan kārsavieši, gan Rēzeknes Tautas teātris. "Tauta grib dzeivōt" – par tiem jauniešiem, kas kādreiz Sanktpēterburgā studēja," stāstīja Bērzgales pagasta iedzīvotāja Olga Pekša.
Šogad rudenī Antonam Rupainim būs 115. dzimšanas diena. Ja epidemioloģiskā situācija ļaus, to svinēs dzimtas mājās Lendžos, ar svinīgu piemiņas brīdī Bērzgales kapos un dievkalpojumu baznīcā.
