Baznīca nav ne teātris, ne izklaides vieta, kur kameras ir ikdienišķa lieta, tāpēc raidījums "4. studija" vaicāja, kā jūtas mācītāji, kad iknedēļas dievkalpojums pārvēršas par vietu, kur ierodas vesela komanda – ar kamerām, gaismām, mikrofoniem, pārvietojamām televīzijas stacijām.
Rīgas Mateja baptistu draudzes mācītājs Ainars Baštiks norādīja: "Es atceros to, ka 90. gadu sākumā sākās pirmās kristīgās pārraides LTV, un toreiz es ar ģimeni dzīvoju šeit, baznīcā. Bija pirmās dievkalpojumu pārraides, tad jau sestdien rīta pusē atbrauca divas vai trīs milzīgās mašīnas, brauca gatavoties un krāmēties, te vilka kabeļus iekšā, gaismas, uz bēniņiem caur lūku lika antenu, lai varētu pārraidīt uz TV torni, faktiski divas dienas ņēmās. Šodien, protams, svētdienās atbrauc, pāris stundās visu sakrāmē, tiešraides notiek."
Baltezera baznīcā durvīs ir pat speciāli izzāģēts caurums, lai varētu ievilkt televīzijas kabeļus un nebūtu jāsaldē cilvēki pie atvērtām durvīm.
Ādažu Evaņģēliski luteriskās baznīcas Baltezera un Carnikavas baznīcas mācītājs Ivars Jēkabsons par gatavošanos pastāstīja: "Visa tā padarīšana sākas ļoti agri no rīta, kad palaiž tehniku iekšā un viss jāuzstāda. Tas dabiskums varbūt zūd, nav tā iekšējā nepiespiestā sajūta, rodas vairāk tās domas – kā es tagad izskatos, dabīgi vai nē."
Arī mācītāji nav pasargāti no "lampu drudža", turklāt pirms ieraksta jārēķinās, ka līdz sekundes precizitātei tiks mērīts viss dievkalpojums.
Bīskaps, Rīgas Svētās Marijas Magdalēnas draudzes prāvests Andris Kravalis norādīja: "Mēs zinām, ka draudzei tie ir svētki, jo tas ir tāds ļoti liels izaicinājums, arī operatoriem - atrast to rakursu, neatkārtoties, domāt par jaunu un pasniegt to, tā teikt, jo kļūdu jau nevar būt, viss aiziet tiešraidē, tāpēc mēs arī domājam par laika limitu, kas mums ir piešķirts, arī pirms tam hronometrējam gan kori, gan dziedājumus, un cenšamies parādīt labāko no mūziķu puses, kalpotāju puses. Tas ir svarīgs notikums, un tāpēc mēs cenšamies kalpot Latvijas sabiedrībai."
"Atnākt un iekļauties laikā, kur dievkalpojums jau ir tāds mazliet neprognozējams, tas ir liels izaicinājums, un es domāju – tie režisori, vadītāji arī ļoti mums uzticas, ka mēs tiksim galā, un arī mums jāskatās pulksteni, kad to galīgo svētīšanas vārdu, ka mēs nenoraujam."
Ja mācītāji ir pieraduši uzstāties publiski un būt savas draudzes gani, tad kā jūtas draudze – cilvēki, kuriem pēkšņi ir jābūt publiskā telpā visas Latvijas priekšā?
Baltezera un Carnikavas baznīcas mācītājs Jēkabsons neslēpa: "Redz, ka šodien būs televīzija, apgriežas riņķī – "šodien gribu mierīgāku svētdienu". Tie, kam tā nav problēma, viņi pierod, pieslēdzas. Es zinu kā ir, kad skatās uz tevi, pirkstiem, kad tev pievērsta uzmanība."
Arī Baštiks stāstīja: "Ir tādi, kas zina, ka ir dievkalpojums, viņi nenāk – "es negribu filmēties, pucēties, es labāk paskatīšos pa televīziju". Un tad saku – "nāciet, mēs taču negribam tukšu baznīcu rādīt un tā", bet cilvēki jau saprot, ka tā ir mūsu kopīga kalpošana. Arī tie operatori, man liekas, vienmēr ar tādu bijību un pozitīvu skatu pieiet, nevis, lai atrastu kaut kādu mazliet jocīgu, bet tā, lai parādītu to noskaņu."
Savukārt Svētās Marijas Magdalēnas draudzes prāvests Kravalis pauda: "Dievkalpojums ir dievkalpojums, tā nav teātris, tā nav izrāde, viss ir centrēts uz to svarīgāko, un operatori ļoti labi pielāgojas, viņi nav uzbāzīgi, zina robežlīnijas un atrod tādus rakursus un veidu, kā īpaši ar objektīvu "nebraukt" cilvēkam sejā. Atrod to noskaņu, atrod to vietu, un tas ir tāds ilgstošas auglīgas sadarbības rezultāts."
Mācītāji kā zvaigznes
Pēc Dievkalpojumu ierakstiem arī mācītāji reizēm jūtas kā "zvaigznes" – cilvēki no visas Latvijas zvana, aicina uz kristībām un izvadīšanu, jo pat ne reizi nebijuši šai baznīcā, televīzijas ekrānā pieņēmuši to kā savu draudzi un savu mācītāju.
Reizēm tā arī ir pēdējā tikšanās klātienē, pavadot savu televīzijas skatītāju aizsaulē.
Baštiks pauda: "Ir bijis tā, ka zvana un grib izvadīt kādu mīļu cilvēku, un viņu nezinu, un viņi saka tā, ka jūsu draudzē jau tā mammīte bija; skatos savos draudzes reģistros, tā kā īsti neatrodu. Viņi jūt, ka ir piederīgi, kaut gan fiziski nemaz nav bijuši, bet viņi saka: "Mamma vienmēr skatījās, vienmēr bija jūsu dievkalpojumos, jūs vienmēr bijāt viņa mācītājs.""
Tikmēr Jēkabsons pauda: "Man ir cilvēki, kurus es esmu iepazinis pēc nāves, kad tuvinieks sacīja, ka viņa vai viņš, onkulis vai tantiņa, jūs klausījās. Piemēram, Svētrīts radio vai LTV – cik, iespējams, viņi ir priecīgi, ka tā balss, ko esmu dzirdējis, redzu kāds viņš izskatās."
Bet Kravalis teica: "Ir cilvēki, kas saka – "mēs jūs pazīstam, jūs skatāmies, mēs jums sekojam līdzi." Visi mūsu dievkalpojumi ir pieejami tiešsaistē. Visi draudzes locekļi šeit zina, ka visas tādas darbības pie altāra ir skatāmas draudzes locekļiem, bet ir cilvēki, kas nāk, sveicinās un pateicas, ka "teicāt to vai ko citu". Tas, ka tas aptver visu Latviju, ir svarīgi gan mums, gan tai vēstij, kas tiek caur šo dievkalpojumu sniegta."
Šobrīd gandrīz visām draudzēm ir savi interneta kanāli. Covid-19 laiks ieviesis paradumu dievkalpojumus vadīt attālināti, bet tas pārsvarā ir tikai savas draudzes locekļiem, tāpēc dievkalpojumu translēšanu LTV visas baznīcas uzskata par ļoti noderīgu un atbalstāmu veidu, kā sūtīt Dieva vārdu visiem tiem, kuriem nav iespējas atnākt uz baznīcu, kā arī – pabūt baznīcās, kurās nekad nav būts.
"Tā nacionālās televīzijas klātbūtne ar visu to komandu, kvalitāti, ko viņi ir izkopuši gadiem, cik esmu bijis iesaistīts, tā ir cita kvalitāte un cita vērtība. Uzskatu, ja draudzes ir attīstījušas savas straumes, un dažas pat ļoti kvalitatīvi, tas ir specifisks kanāls konkrētai vietai, bet tiem cilvēkiem - veciem un jauniem, kas neskatās tos medijus, bet skatās LTV, man šķiet, tas ir svarīgi," teica Jēkabsons.
