''Carnikava bez nēģiem nav iedomājama, savulaik nēģus sauca par Carnikavas zeltu, Carnikavas valūtu,'' stāsta Carnikavas novadpētniecības centra vadītāja Olga Rinkus, iepazīstinot ar nēģu ķeršanas un gatavošanas tradīcijām - tās te ir senas un tiek mantotas no paaudzes paaudzē. ''Mums pieņemts uzskatīt, ka Carnikavas nēģi, tāpat kā jebkuri citi nēģi, atšķiras ļoti daudz, arī ķeršanas paņēmieni - un tas ir saprotams, jo mums Latvijā katra upe atšķiras -, arī pagatavošanas tradīcijas.''
Ar ko tad ir tik īpašs Carnikavas nēģis? Nēģu zvejnieks Ēriks Liepiņš, kuram to garšu nācies salīdzināt ar citiem, atzīst, ka savs devums te ir arī vietai un Gaujai:
''Ventā, kas bija noķerti, vizuāli viņi izskatījās labāki nekā Carnikavas, vizuāli - viņi bija tā kā nomērīti, bet pēc garšas viņi atšķiras, Carnikavas ir tiešām garšīgāki. Ventā [tie] pirmkārt iet caur ostu, tur stāv kuģi ar dīzeļmotoriem, mums ir tīra Gaujas priekša, nevienas ostas, nekas, viņi ir tīri, teiksim, kā dabas bērni.''
Taču ir bažas par amata saglabāšanu, un tās carnikaviešiem raisa tas, ka, lai arī nēģu cepēji ir, tomēr pašu zvejnieku skaits sarūk.
''Ja, teiksim, pirms trīs gadiem Carnikavā strādāja pāri par 20 zvejniekiem, tad tagad ir saskaitīts, ka aktīvi strādā 14, sanāk, ka mums zvejnieku vidējais vecums būtu pāri par 60 gadiem,'' rēķina Olga Rinkus.
Nēģu zvejnieks Ēriks Liepiņš, kurš šo arodu pārņēmis jau trešajā paaudzē, arī apstiprina to, ka nav vairs daudz to vīru, kas vēlētos veikt šo visai smago darbu:
''Mēs paliekam mazāk, mazāk... Vai nu aiziet pensijā, vai aiziet viņā saulē, vietā jau nenāk. Nu kurš te nāks, algas jau nu praktiski tādas nekādas, un par zvejnieku jau neizmācās, par viņu kļūst, jo nav jau tādas skolas, kur iemācīs lāpīt [tīklus] vai taisīt zvejas rīkus, to pašu murdu…
- Vai tas nozīmē, ka tas amats var pazust?
- Domāju, ka jā.''
Te gan var rasties jautājums - nēģi taču maksā tik dārgi, un to cenas tikai kāpj, kā var nebūt ienesīgs un ieinteresējošs šis arods.
''Visi jau grib pelnīt…teiksim, tu noķer to nēģi, tev jānopērk tie materiāli, no kura uztaisīt murdu. Un tālāk ir tas, kas uzpērk, tie cepēji, tie grib nopelnīt, veikalā uzliek tos 25 procentus, un beigās ir tā, ka acis ir šausmās un no malas domā - nu tie zvejnieki gan pelna, šitāda cena tur ir! Bet mēs no tās cenas neredzam praktiski neko,'' skaidro Liepiņš.
Lai arī par to vēl skaļi netiek runāts, tomēr Carnikavā vērtē, ka sarūk arī pašu nēģu skaits. Olga Rinkus te kā galveno iemeslu min padomju laika neapdomīgo, pārmēru lielo nozveju, kad nēģi tonnām tika sūtīti uz toreizējo Ļeņingradu. To, ka nēģu skaits sarūk, apstiprina arī Ēriks Liepiņš, viņš to skaidro ar mazo hidroelektrostaciju (HES) ietekmi nēģu nārstošanas ceļos:
''Mazāk, jā, pirmkārt, tāpēc, ka viņš jau nevar aizpeldēt tur, kur viņam jāaizpeld, tur, kur viņam jāiznārsto, viņš apstājas pusceļā - tur ir HES, tur HES. Gaujā, pašā Gaujā ne, bet, ja pieskaita Braslu un tur, un tur, tad laikam esot kādi 12 tie privātie HES uztaisīti, un nevienam jau nav tas zivju ceļš taisīts, viņš [tas nēģis] jau vairs nevar aiziet tur, kur viņš simtu simtiem gadu ir gājis.''
Jau pirms četriem gadiem Carnikavas nēģis tika iekļauts Eiropas Savienības aizsargātu ģeogrāfiskās izcelsmes norāžu reģistrā. Tagad savākti iedzīvotāju paraksti vēstulei, lai to iekļautu nacionālajā nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā, jo kā uzskata Olga Rinkus, neviens pasākums nav par lieku, lai popularizētu nēģus un šo amatu:
''Mēģināsim visiem spēkiem, izmantojot vairāku Eiropas Savienības fondu finansējumu, Kultūrkapitāla fonda finansējumu, tieši popularizēt, stāstīt, jo varbūt radīsies interese kādam no jaunākās paaudzes, lai mūsu nēģu zvejnieku rindas papildinātos.''
Nēģu sezona sākas 1. augustā un turpinās līdz februārim.
