Grosu dzimtas sīkstuma un izturības mēraukla ir simtgadīgais dižozols, zem kura kuplajiem zariem saime pulcējas, gan lai apspriestu priekšā stāvošos darbus, gan svētku reizēs. Dižozolu no savas bērnības atceras sirmais saimnieks Arnolds Gross, kurš šogad sagaidījis 93. gadskārtu.
"Tēvs un māte atnāca šeit 1923.gadā uz kailas vietas – var apbrīnot entuziasmu, ar kādu viņi ņēmās, un tādu bija visā Latvijā 220 tūkstoši jaunsaimnieku," stāsta Arnolds.
Kad Grosi šeit neapdzīvotu vietu bija pārvērtuši par auglīgu dārzu, viņus izsūtīja uz Sibīriju.
"Atzina, ka ir kulaku saimniecība, tēvu par to sodīja un ar visu ģimeni izsūtīja uz Amūras apgabalu. Man bija 24 gadi," viņš stāsta.
"Tā ir interesanta sajūta – saimniekot uz zemes, ko tavs vectēvs sācis, vienīgā lieta, ka 50 gadu pa vidu bija tukšums, viss ar lielu pauzi. Pēc 90. gadiem nebija viegli visu uzsākt," atklāj "Bētru" pašreizējais saimnieks Uldis.
Taču pamazām ar neatlaidīgu darbu Grosi uz atgūtās zemes izveidoja savu stādaudzētavu, kurā tiek pavairoti dažādu šķirņu stādi - sākot ar ābelēm, ķiršiem, plūmēm un aprikozēm, beidzot ar krūmcidonijām, upenēm, ērkšķogām un citiem ogulājiem.
"Mēs darbojamies jau 30 gadus, katru gadu savs pircējs, cits jau trīs reizes nomainījis savus dārzus," zina stāstīt saimniece Iveta.
Pie mājas ir arī bišu drava, bitītēm speciāli hektāra platībā tiek sēti bišu augi. ''Bētras'' ir iesaistījušās projektā "Ilgtspējīga uzņēmējdarbība laukos", lai darbotos starptautiskas interneta vietnes izveidē, kas sekmētu atpazīstamību un kontaktus. Te darbalauks jaunajiem saimniekiem.
"Mācos, esmu ieprecējies lielā ģimenē, grūti pārspēt dzīves pieredzi no bērnības," atklāj jaunais saimieks Viesturs Berķis.
"Citreiz jau ir vēlme pēc kultūras, bet tad es padomāju – [pilsētā] nevar iziet ārā un uzreiz būt pļavā, tad jāiet uz parku un jādara daudzas lietas citādāk," nosaka Maija Berķe.
Mazā Rūta jau pieder ceturtajai paaudzei, un vecākiem gribas, lai viņai ir saulaina bērnība dzimtas ielokā.
"Tā ir tāda īpaša sajūta - kopt to zemi un attīstīt, un cerēt, ka mēs varēsim uzstāties kā mans vectēvs, kas būvēja planieri un gribēja lidot," saka Viesturs.
Vectēvs tā arī nekur neaizlidoja, bet jaunajai paaudzei tagad ir iespējas saimniekot uz savas zemes un, ja ir vēlme, var arī palidot.
