Druķis atzina, ka pēc Zolitūdes traģēdijas, mainot regulējumu, atsevišķas prasības būvniekiem kļuvušas pārspīlētas. Tajā pašā laikā viņš uzsvēra - nozarei arī pašai būtu jāmainās, bet pēc traģēdijas tādas pārmaiņas nav bijušas.
Pašlaik viņa vadītais birojs strādā ar 90 objektiem, un tur uzlabojumi neesot konstatēt. “Izteikti redzam, ka papīrs dominē un tas stāv pāri darbiem,” saka Druķis.
Biežākie pārkāpumi no būvnieku puses ir formālisms jeb papīru sarakstīšana, nedomājot, ka prasītie dokumenti pēc būtības vajadzīgi pašiem būvniekiem, viņš saka.
Tāpat trūkumi esot kvalitātes kontroles sistēmā būvlaukumā, un paši darbu veicēji pie tā nestrādājot. Druķis arī piebilda, ka nevar izcelt kaut vienu būvnieku, no kura pārējiem Latvijā būtu jāmācās.
Problēma ir arī tas, ka būvobjektos tiek lietoti nezināmas izcelsmes būvmateriāli.
Dokumenti tiek sarakstīti pareizi, bet piegādes tiek veiktas ar apšaubāmas izcelsmes materiāliem.
Turklāt redzami pārkāpumi arī attiecībā uz tiem pašiem materiāliem, kas varētu būt vainojami Zolitūdes traģēdijā. Līdz ar to būvnieki nav mācījušies no šīs traģēdijas, secina Būvniecības valsts kontroles biroja direktors.
