Būsim vienoti mīlestībā uz Latviju! Intervija ar Anatoliju Gorbunovu

Būsim vienoti mīlestībā uz Latviju! Tā aicina bijušais Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs. Viņam toreiz, esot 4. maija notikumu epicentrā, visbūtiskākā bijusi tautas vienotības sajūta.

Visiem ir mūžīgi palicis atmiņā un paliks atmiņā tas, kā jūs 4. maijā vadījāt sēdi, kurā tika atjaunota Latvijas neatkarība. Visi sekoja ar aizturētu elpu, kāds būs rezultāts, kā tas beigsies. Tagad 30 gadi ir pagājuši – kā jūs raugāties uz šodienas Latviju? Kāds ir jūsu vēlējums Latvijai, mums visiem?

4. maijs man saistās ar mūsu tautas vienotības dienu. Es pat viņu tā nosauktu. Jo to, ko toreiz parādīja tauta savā vēlmē atgūt neatkarību, kādu vienotību parādīja – tas bija unikāls notikums! Šodien, kad mēs esam dažādi varbūt savos uzskatos un savā rīcībā, man liekas ļoti svarīgi, ka mēs mīlestībā uz savu Latviju būtu vienoti. To es arī gribu novēlēt visiem šodien.

Es sirsnīgi gribētu sveikt savus bijušos kolēģus Augstākās Padomes deputātus. Jo pieņemt deklarāciju – tā bija viena lieta, bet pāriet no sociālistiskās plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku, kad pasaulē nebija precedenta, tas bija pavisam kaut kas cits. Un deputāti parādīja mērķtiecību un neatlaidību. Faktiski mēs izlīdzsvarojāmies. Es līdzsvaroju deputātus. Deputāti līdzsvaroja mani. Un rezultāts nebija slikts!  

Raugoties uz 30 gadiem, kas ir pagājuši jau neatkarīgās Latvijas laikā, kas jums ir sagādājis visvairāk prieka?

Latvijas panākumi. Tas, ka Latvija neizkrita no kopējā Eiropas konteksta. Iestāšanās Eiropas Savienībā – tur mēs esam kā līdztiesīgi locekļi, dalībnieki. Iestāšanās NATO. Ar vienu vārdu sakot, kā līdzīgi starp līdzīgiem. Protams, mēs nevaram lepoties ar mūsu ekonomiku, kura ir zemākā līmenī, bet mūsu valstiskās institūcijas darbojas tā, kā neatkarīgai valstij pienākas. Tas man dažreiz pat rada izbrīnu, ka mēs, tik skaitliski maza tauta, varam uzturēt savu valsti un attīstīties.

Ar ko no Latvijas izdarītā jūs lepojaties visvairāk?      

Neskatoties uz demokrātijas līkločiem - es tomēr esmu savā sirdī un domās demokrāts - lai cik arī grūti nebūtu demokātiju vadīt un pielietot, bet tā dod savus rezultātus. Mēs no šī ceļa neesam novirzījušies, bet taisni otrādi -  to vienmēr esam ielāgojuši. Tas man dod tādu gandarījumu. Jo par to jau mēs iestājāmies 4. maijā.

Jūs vienmēr paliksiet atmiņā arī ar to, ka bijāt tas cilvēks, no kura tajā ļoti grūtajā laikā tika gaidīti lēmumi, tika gaidītas ļoti smagas izšķiršanās. Uz jūsu pleciem viss turējās, uz jums cerēja, no jums gaidīja rīcību. Kas jums pašam palīdzēja izturēt?

Nebija jau citas alternatīvas. Es vienkārši intuitīvi jutu, ka ir svarīgs dialogs. Sarežģītās situācijās vajag uzklausīt visus. Protams, nevar ņemt vērā visus priekšlikumus. Tas, ka sarežģītās situācijās vajadzīgs ir dialogs, tas man bija skaidrs. Faktiski dialogs arī deva man (..) tādu zināmu  gandarījumu, ka tomēr izkļuvām no ļoti sarežģītām situācijām. Jo Latvija bija vissarežģītākā situācijā starp Baltijas valstīm.

Kāpēc tieši mums bija tā grūtākā situācija, lai tiktu vaļā no padomju okupācijas un mantojuma?

Tāpēc, ka mūsu etniskais sastāvs bija tāds, ka visi neiestājās par neatkarību, par neatkarīgas valsts atjaunošanu. Otrs – PSRS armijas klātbūtne. Latvija bija nosēta ar PSRS kara bāzēm. Rīgā atradās visi Baltijas kara apgabala štābi. Tas, protams, ietekmēja situāciju. Mums bija ļoti dedzīgi Komunistiskās partijas konservatīvā spārna piekritēji.

Daudzi ir dzirdējuši, kā jūs jutāties tad, kad notika balsojums. Bet vai atceraties, kā bija pēc tam, kad atnācāt mājās pēc visas tās dienas, kad šis vēsturiski fundamentālais lēmums bija pieņemts?

Es biju ļoti pārguris. No vienas puses, opozīcija uzturēja ļoti saspringtu situāciju. Viņa gan nebija daudzskaitlīga, bet ļoti aktīvi politiķi tur piedalījās, kas torpedēja Neatkarības deklarācijas par atjaunotu Latviju pieņemšanu. Es biju ļoti pārguris. Bet šeit, mājās, es jau faktiski domāju par nākošajiem soļiem.

Augstākās Padomes deputātus varēja salīdzināt ar būvniekiem. Jo reformas vajadzēja veikt uz neattīrīta būvlaukuma. Kad ir jāizmanto vecās konstrukcijas, vecās sistēmas, bet reizē arī jāievieto jaunas. Un tā būvniekiem ir ļoti sarežģīta lieta. Un tā faktiski mūsu valsts atjaunotne arī notika - uz neattīrīta būvlaukuma.

Skaidrs bija viens, ka priekšā ir grūts, ļoti grūts darbs. Un pats galvenais ir tas, kā attaisnot cilvēku cerības. Jo cilvēki ar balsojumu saistīja ļoti lielas cerības. Bet viss vēl bija priekšā.

Toreiz laikam neviens nepieminēja vārdu stress. Bet tas bija milzīgs stress. Kas jums toreiz palīdzēja tikt ar to galā pēc visām tām situācijām, kādās nācās būt?

Es speciāli nepiedomāju pie tā, bet man noteikti palīdzēja medības. Tad, kad bija brīvs laiks, es devos uz mežu. Ne vienmēr šaut, bet mežā, vakara klusumā klausīties meža iemītniekus un it kā saplūst ar dabu kopā. Tas ļoti palīdzēja.

Šis 4. maijs ir ļoti īpašs. Kā jums ir šajā neparastajā situācijā?

No vienas puses, esmu ļoti priecīgs, ka 30 gadi, ja tā padomā, toreiz mēs nedomājām, ka svinēsim trīsdesmitgadi. Bet, no otras puses, tas vīruss, kas pārņēmis pasauli, tā ēna slīd arī pār mani.

Kā jūs to izjūtat?

Par sevi es nebaidos. Bet es baidos par ekonomiski aktīviem cilvēkiem, kuri paliek bez darba. Un cilvēki bez darba - tas ir visļaunākais, kas var būt.

Kāda ir jūsu prognoze – kā Latvijai varētu veikties no šīs situācijas izkļūt?

Manuprāt, latvieši parādīja izcilu izturību un pacietību. Ja tādu pašu izturību un pacietību parādīs arī turpmāk, tad mēs nebūsim tajā sliktākajā situācijā.

Ko jūs teiktu cilvēkiem, kā tikt pāri šiem laikam?

Vajag izvirzīt mērķi – izturēt. Ja izvirza skaidru mērķi, tad ir vieglāk. Un, izvirzot šo mērķi, pašiem sev iegalvot, ka būsim pacietīgi. Jo ir bijuši citām paaudzēm grūtāki laiki. Cilvēki ir izturējuši. Mums arī jāiztur. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti