Uzņēmēji un lauksaimnieki aktīvi lūguši palīdzību, bet bez rezultāta.
Vārkavas novadā Valsts ceļu kopgarums ir aptuveni 90 kilometri, lielākā daļa – klāti ar grants segumu. Ceļš Rožupe – Rimicāni – Arendole – Špoģi ir vienīgais, kas no ceļa P 62 Līvāni – Preiļi pieved pie lielākajiem kokapstrādes, transporta un lauksaimniecības uzņēmumiem.
Ceļš būvēts pirms 25 gadiem un līdz šim nav pieredzējis kapitālu remontu. Šobrīd tas gan ir greiderēts, taču ik pavasari rada nopietnas raizes autovadītājiem.
Rožupes pagasta pārvaldes vadītājs Andris Neicenieks stāsta, ka tad, “kad bija šķīdoņa laiks, bija grūti pārvietoties gan operatīvajam transportam, tai skaitā, ja ir nepieciešami, Valsts policijai, ātrajai medicīniskajai palīdzībai, ugunsdzēsējiem”.
“Un sakarā ar to kādam tiešām šī ceļa dēļ varbūt var izšķirties pat liktenis,” uzsvēra Neidenieks.
Transporta pakalpojumu sniedzēja Līvānu un Vārkavas novados Sandra Jēgermane saka, ka mašīnas jāremontē katru dienu, vadītāji traumē mugurkaulu, braucot pa izdangātiem ceļiem, kas rudeņos un pavasaros nav izbraucami.
Sausākos laikapstākļos postu rada arī putekļi un akmens šķembas. Ceļam piegulošajās teritorijās atrodas vairāk nekā 150 saimniecības, trīs kokapstrādes uzņēmumi un vairāki transporta pakalpojumu sniedzēji. Smagsvara transporta ierobežojums divu līdz trīs mēnešu garumā lielākajiem uzņēmējiem rada finansiālus zaudējumus.
Kokapstrādes uzņēmuma īpašnieks Pēteris Šņepsts stāsta, ka tagad pavasarī viņa uzņēmuma darbs ir paralizēts, “30 - 40 cilvēki atkarīgi no gadalaika strādā”.
“Jūs pasakiet, man viņi jāatbrīvo no darba vai jāaiztaisa uz šiem mēnešiem, katru gadu uz trīs mēnešiem vai uz deviem ar pusi uzņēmums?” retoriski vaicā Šņepsts.
Iedzīvotāji jau piecus gadus ar lūgumu nekavējoties rekonstruēt šo un citus uzņēmējdarbības attīstībai svarīgus grants ceļus vērsušies neskaitāmās institūcijās. Taču velti. Visi ceļi ir vietējas nozīmes, tos neizmanto tik liels skaits iedzīvotāju kā plašāk apdzīvotos novados. Programmās līdz 2020. gadam to remontam līdzekļi nav paredzēti.
Vārkavas novada domes priekšsēdētāja Anita Brakovska spriež, ka pēc šādiem kritērijiem “mūsu rinda galu galā nepienāks nekad, jo vienmēr nebūs naudas”.
“Bet arī uz tiem lauku cilvēkiem ir jāpaskatās. Ja mums ir lozungs “Laukiem būt”, tad ir jāpaskatās uz laukiem,” saka Brakovska.
Uzņēmēji apsver domu ceļu bloķēt vai pieprasīt ārkārtas stāvokļa izsludināšanu.
“Varam kaut vai to pašu pienu neizvest kādas trīs dienas, bet cietēji jau atkal būs tie cilvēki, jo mums tā lielākā sāpe, ka mūs nesadzird. Mēs aicinām Satiksmes ministriju un valsts ceļu uzturētāju, bet viņi jau nebrauc. Varbūt tad, kad vēlēšanas, tad viņi atbrauks, lai par viņiem balso, bet tā, ja mēs viņus ikdienā aicinām, viņi nebrauc skatīties,” sūdzas Sandra Jēgermane.
Vārkavas novada domes sēdē nolemts atkārtoti lūgt Satiksmes ministrijas un “Latvijas Valsts ceļu” pārstāvjus pašu acīm novērtēt situāciju. Vārkavas novads joprojām ir vienīgais Latvijā, kur divas lielākās blakus pilsētas nesavieno asfaltēts ceļš.
