Šādi ir notikuši vairāk nekā 100 braucienu, daži šoferi jau braukuši vairākas reizes un ir ieguvuši iesaukas “Zoomersis”, “Gumijas buss” un citi.
Pagājušajā nedēļā starp brīvprātīgajiem šoferiem bija arī Normunds un Uģis, kuri savā busiņu devās uz Ukrainas robežu. Par to, kā viņiem ceļā gāja, tūlīt varēsim noklausīties audio dienasgrāmatā, kas tapusi no viņu ziņām “WhatsApp”.
5. aprīlis, pl.18.36
Mēs, divi draugi, dodamies savā pirmajā Ukrainas bēgļu misijā. Tagad mēs izbraucam no Rīgas. Galamērķis ir Polijas pierobežas pilsēta Helma.
Braucam astoņvietīgajā busā, piekrauts pilns līdz lūpai ar bērniem nepieciešamajām drēbītēm, apaviem un bērnu lietiņām.
Bez mums diviem busā ir arī ukraiņu meitene. Viņa nav viena. Viņa ir kopā ar savu kaķi. Kaķis ir melns kā ogle. Un tāpēc arī sauc par Oglīti.
Kaķis ņaud savā kaķu valodā un ir kā modinātājs, neļauj mums iemigt. Kaķim nepatīk, ja braucam ātrāk par 80 kilometriem stundā, tad viņš paliek tāds mazliet tramīgs. Bet, neskatoties uz to, viņš staigā pa mašīnu, visur osta, bāž savu purniņu.
Saimniece Viktorija ir no Ukrainas galvaspilsētas Kijivas. Viņa dodas uz Varšavu, uz Polijas galvaspilsētu, pie savējiem radiem. Latvijā viņa bija ar savu draudzeni, bet tagad brauc pie savējiem.
6. aprīlis, 01.00
Tikko izbraucām no Bjalistokas. Izlaidām Viktoriju ar kaķi stacijā, kur viņām tālāk ir plāns ar vilcienu doties uz Varšavu. Bet mēs turpinām braukt uz Helmu.
6. aprīlis, 05.40
Mēs esam ieradušies agrā rīta stundā Polijas un Ukrainas pierobežas pilsētā, kur ir noliktava ukraiņu bēgļiem. Novietojam auto pretī vārtiem.
Nepaiet ne divas minūtes, pie mums piebrauc klāt zaļš pierobežas trafarēts džips, laipni palūdz dokumentus, prasa, kas mēs esam, ko mēs darām, kāpēc te stāvam. Paskatījās iekšā mašīnā, redzēja, ka pilns ar kastēm.
Tiklīdz mēs pateicām, ka tas ir ukraiņu bēgļiem, tā uzreiz bija lielāka sapratne. Savos datoriņos pārbaudīja, kas mēs esam par putniņiem. Nu un tad, kad viss izrādījās labi, laipni atdeva dokumentus. Nu tā, mēs te stāvam, gaidām.
6. aprīlis, 06.40
Domā, ka mēs tur baigi ilgi gaidījām? Nē, nemaz. Mēs ballējām kārtīgi un arī citus iesaistījām mūsu ballītē. Tad, kad otro riņķi apgāju klauvējot, tad gan viens čalītis iekšā sakustējās. Un iznāca ārā treniņbiksēs, samiegtām acīm. Mums pat nejautāja, kas mēs tādi esam.
Uzvilka darba cimdus un teica, lai piedzenam automašīnu klāt pie pie mājas, un trijatā klusēdami izkrāvām preci. Parakstīja dokumentus, paspieda roku, pateica paldies un šķīrāmies kā draugi. Tagad esam piebraukuši pie Helmas pilsētas baznīcas. Te ir tāda kā tikšanās vieta. Domājam, ko darīt tālāk. Informēsim.
6. aprīlis, 11.20
Esam novērtējuši, cik tas ir daudz, ka ir matracītis, ka ir sedziņa, jo divas stundas mums iznāca iesnausties pēc garā vakardienas pārbrauciena. Baptistu draudzes centrā Helmas pilsētā mūs mīļi sagaidīja, ierādīja katram istabiņu. Virtuvē varējām uzsmērēt sviestmaizi, iedzert siltu tēju un, pats galvenais, varējām nosnausties. Tagad esam moži. Pamodušies.
Mums mašīnā ir jauni draugi. Mums ir vecmāmiņa, kas ir izkļuvusi ārā no Mariupoles aplenkuma. Izkļuvusi ārā arī ar brīvprātīgo palīdzību. Viņa ir sveika un vesela, mazliet uztraukusies, dodas uz Rīgu. Mums ir arī mamma un divi bērni, kuri dodas uz Kandavu. Kandavā viņus sagaidīs. Puikam tur būs nodrošināta iespēja spēlēt basketbolu.
6. aprīlis, 13.40
Braucot uz Varšavu, ieraudzījām pirmo tādu lielo konvoju, kādas 20 militārās mašīnas brauca policijas pavadībā. Smuki dodas uz robežu, nu, visticamāk, ukraiņiem palīdz.
6. aprīlis, 20.40
Tuvojamies mājām. Bet vienalga ceļš vēl ir diezgan tāls. Esam kādu gabalu aiz Kauņas. Doma ir aizvest Mariupoles vecmāmiņu uz mājām pie meitas, un tad paēdīsim vakariņas. Tad vēl jābrauc līdz Kandavai. Visticamāk, tas jau būs ap vieniem naktī.
6. aprīlis, 22.35
Ilgi gaidītais brīdis tuvojas, un ar prieku piezvanu vecmāmiņas meitai Irai. Un sakām, ka drīz ieradīsimies, lai sagaida mūs. Iebraucam Rīgas klusajā centrā, patiešām klusajās ieliņās, un redzam vārtu velvi, zem kuras no lietus patvērušies radinieki jau mūs gaida.
Atveram busiņa slīddurvis. Un no Mariupoles aplenkumā izvestā vecmāmiņa sadodas rokās ar savu meitu. Apskaujas. Raud sākumā tikai viņas. Bet tad arī pārējiem paliek acis slapjas.
Nelaiž viens otra roku vaļā. Turas kopā. Es stāvu, klusēju. Pateikt neko nevar un arī nevajag. Un tā mēs stāvam viens otram pretī, skumji smaidām un šķiramies, jo tālāk ceļš uz Kandavu. Nākamā ģimene jau gaida.
7. aprīlis,12.15
Uzrakstījām ziņu Viktorijai, kuru izlaidām Bjalistokas dzelzceļa stacijā. Gribējām pajautāt, vai viņa ir veiksmīgi aizbraukusi no Bjalistokas līdz Varšavai. Un viņa mums laipni atraksta. Paldies, ka esam aizveduši un ka ar viņu viss ir labi.
Viņa jau ir nokļuvusi pie savējiem radiniekiem Varšavā. Bjalistokā viņu ar kaķi pamanījuši policisti un par viņiem abiem parūpējās, kamēr bija jāgaida vilciens. Viktorija bija patīkami pārsteigta par šādu palīdzību. Tā arī mēs ar tādiem laipniem vārdiem viens no otra atvadījāmies, un prieks bija dzirdēt, ka viss tik labi.
7. aprīlis, 13.00
Nu ko, viens posms ir noslēdzies. Tātad turpceļš bija Rīga–Bjalistoka–Helma. Atpakaļceļš Helma–Varšava–Rīga. Kopā aptuveni 32 stundas. Divtūkstoš kilometru.
Bēgļu centra darbinieki, šoferi, koordinatori, noliktavas cilvēki gan Latvijā, gan arī Polijā, draudzes centra darbinieki, pavāri, apkopējas, neskaitāmi palīgi, policisti, pat muitnieki, robežsargi. Visi, tēlaini izsakoties, ir sadevušies rokās.
Ar līdzcietību viens otru atbalsta, pasmaida, pieiet klāt. Paņem aiz rokas, ja vajag, kur pabīda. Piedāvā savu palīdzību, atbalstu, visi dara, vienvārdsakot, ko var, un pat šķiet, arī vairāk. Jā, varbūt ir nogurums, neizgulētais skatiens, kāda tikko parādījusies krunka zem acīm.
Tomēr nevienā brīdī nešķiet, ka kādam nav spēka vai nav motivācijas, ka kāds ir saīdzis vai atrodas nepareizā vietā un laikā. Visi kā skudras dara savu darbu pa smilšu graudiņam, pa skujas gabalam, pa zāles stiebram, visi būvē kopīgu māju.
Es savam draugam jautāju, varbūt vēl vienu riņķīti. Viņš savā lēnprātībā saka, nu, – jādara. Mēs brauksim atkal.
Kā Latvijas Radio pastāstīja brīvprātīgo šoferu koordinatori no “Gribu palīdzēt bēgļiem”, šādā veidā uz Latviju atvesti ap 1000 cilvēku. Bet nu jau arvien biežāk jāpalīdz nogādāt cilvēki no Latvijas uz Poliju. Ja arī jūs vēlaties palīdzēt kā šoferis, tad iespējams pieteikties, aizpildot anketu www.palidziukrainai.lv. Anketas aizpilda arī ukraiņi, lūdzot palīdzību, un koordinatoru komanda palīdz šoferiem un ukraiņiem satikties, lai dotos ceļā.
