Biedrība “Tavi draugi” kopš kara sākuma ar brīvprātīgo šoferu palīdzību uz Ukrainu nosūtījusi vairāk nekā 400 automašīnu kravu ar ziedojumiem un uz Latvijā atgādājusi vairākus tūkstošus Ukrainas civiliedzīvotāju. Biedrībā norādīja, ka tas varēja notikt, tikai pateicoties plašam iedzīvotāju atbalstam, jo ļaudis atsaucās aicinājumam palīdzēt visdažādākajos veidos. Taču ir jāapzinās, ka palīdzība cietušajiem būs vajadzīga arī turpmāk gan Latvijā, gan Ukrainā. Tomēr palīdzības apjomiem ir tendence sarukt.
Brīvprātīgais Artūrs Kristlībs, kurš iesaistās palīdzībā ukraiņiem, sacīja: “Pēdējās trīs nedēļas ir ļoti lieli trauksmes zvani, ka pietrūkst austrumu frontē pārtikas.”
Kā palīdzēt Ukrainai un kara bēgļiem?
- Uzņēmumiem, kas vēlas palīdzēt, reģistrēties šeit.
- Uzņēmumu un NVO tiešais atbalsts Ukrainas bēgļiem Latvijā – reģistrēties šeit.
- Kur var ziedot mantas cilvēkiem no Ukrainas. KARTE
- Labdarības interneta veikals preču ziedojumiem Ukrainas tautai – šeit.
- Ziedot Ukrainas cilvēkiem var šeit.
- Ziedot Ukrainas Aizsardzības ministrijai var šeit.
Savukārt biedrības “Tavi draugi” pārstāve Beāte Bēvalde norādīja: “Vienā jaukā dienā mēs sapratām, ka tas ziedojumu apjoms ir ļoti, ļoti krities par lietām, kuras mājās neatrodas, par lietām, kuras mēs aicinām visiem kopīgiem spēkiem sarūpēt. Ja mēs katrs atnesam pa vienai makaronu paciņai, mums kopā jau ir ļoti daudz šo makaronu paciņu. Tad, kad sāka kristies arī šie ziedojumi, tad gan mēs nedaudz sākām uztraukties.”
Sākoties karam, atsaucība bijusi ļoti liela, un tad īpaši svarīgi bijis, lai ar transportu nogādātu nepieciešamās preces līdz Ukrainai, ko nodrošinājuši brīvprātīgie autovadītāji.
“Pirmās nedēļas pat 50 busiņi gāja ārā no Ventspils ielas. Kad vakarā palaižam, mums viņi visi saslēgti kopējā GPS saitē, tāda kā ķēdīte iet no Latvijas līdz Ukrainai – nepārtraukta straume, tas sirdi ļoti sildīja un bija superīgi,” atzina Kristlībs.
Brīvprātīgais autovadītājs Aigars Loss ir viens no tiem, kurš joprojām ceturtdienas vakaros dodas uz Ukrainu ar savu mikroautobusu. No sākuma ziedojis kā jau lielais vairums – nopērkot veikalā nepieciešamās preces.
Viņš stāstīja: “Izkrāmēju to visu ārā un sapratu, ka tas viss ir nekas. Tie, kas strādāja un palīdzēja, tie burtiski visu izķēra un saveda pa čupiņām, lai viss būtu strukturēti, un tad es sapratu, ka atvedu neko.”
Tad Loss pieņēmis lēmumu iegādāties busiņu, ar kuru braukt uz Ukrainu un vest preces, bet atpakaļ vest bēgļus. Zīmīgi, ka sludinājumā noskatīto busiņu pārdeva Krievijas vēstniecība.
“Zīmīgi, ka es viņu nopirku no Krievijas vēstniecības. Tas bija tā, ka ieraudzīju šo busiņu – tas bija ar sarkaniem numuriem, kad aizbraucu skatīties, kur busiņš ir, es sapratu, ka aizbraucu, kur ir daudzi ukraiņu karogi,” pastāstīja Loss.
Jau astoņas reizes busiņš ir kursējis starp Latviju un Ukrainu. Pārbaudījumu un izaicinājumu šajās astoņās reizēs bijis daudz. Viens no tiem – iespējas Ukrainā nopirkt degvielu.
“Vienā brīdī mēs sapratām, ka paliekam bez degvielas, Ukrainā degvielu iegādāties nevar, vienkārši tūristiem tas ir teju neiespējami, ir iespējas benzīntankos uzpildīties, stāvot īpaši garā rindā. No vietējiem biju dzirdējis, ka stāv pat četras stundas, tas [degvielas] apjoms arī savā ziņā ir smieklīgs – tie ir 10–15 litri, ko var [iegādāties],” atzīmēja brīvprātīgais autovadītājs.
Ar degvielu palīdzējuši vietējie robežsargi, jo prioritāte šobrīd ir militārajai un lauksaimniecības tehnikai. Arī raķetes naktī lidojušas pāri galvai, tomēr lielākais pārdzīvojums – vest pāri robežai cilvēkus, kuri palikuši bez mājām, zaudējuši tuviniekus, piedzīvojuši neticamu vardarbību.
Loss stāstīja: “Pirmā saskarsme ir klusums... un manāmi pārdzīvojumi, kāpēc viņi mūk no turienes, – to var ļoti labi just, un tā īstenībā ir tāda diezgan spēcīga morāli vai psiholoģiski situācija, kurā tu nokļūsti, un cilvēkiem tu esi kā sava veida glābējs, un daudziem šoferiem tas ir bijis kā tāds emocionāli spēcīgs pārdzīvojums, jo man ir bijuši cilvēki, kas iekāpj mašīnā un vienkārši raud un raud, viena meitene raudāja stundu; un tad ir tādi dziļie skatieni uz nekurieni.''
Karam Ukrainā turpinoties, cilvēkiem joprojām vajadzīga palīdzība, taču mūsu dāsnie ziedojumu apmēri ievērojami sarukuši, norādījušas brīvprātīgo biedrības. Iespējams, cilvēki visu lieko jau atdevuši, bet, iespējams – esam apraduši ar šo situāciju.
Kristlībs norādīja: “Mēs ļoti ātri pierodam pie tās informācijas, un mēs viņu uztveram par normu, un tad, kad tā ir norma, nav iniciatīvas rīkoties. Tas resurss Latvijā, lai izmitinātu cilvēkus, tas ir izsmelts; ja vēl mums vedīs 40 000 bēgļu, mēs kā biedrība neredzam, kur viņus izmitināt. (..) Ir tā, ka pēdējās mašīnas mēs laižam tukšas projām un arī šoferu, kas būtu gatavi braukt uz Ukrainu, ir aizvien mazāk. Aigars ir viens no tiem, kas palicis no sākuma un nav padevies, jo viņš zina to uzdevumu. Tas, ko viņš dara, ko mēs darām, tas ir svētīgs darbs.”
Biedrības “Tavi draugi” pārstāve Bēvalde piebilda: “Mums ir jāturpina līdz galam, mēs iesim līdz galam, un ļoti, ļoti gaidām atbalstu no līdzcilvēkiem.”
Brīvprātīgais autovadītājs Loss atzīmēja: “Viennozīmīgi – braukšu, ir tikai nedaudz jāattopas, jo šī palīdzība no šoferiem prasa ļoti daudz, lai arī tas tāds vienkāršs nogurums, bet pēc astotās reizes es jūtu, ka tas summējās, un tajā pašā brīdī šī vēlme palīdzēt ir liela, gribas braukt vēl un vēl, bet fiziski tas ir grūti.”
KONTEKSTS:
24. februārī Krievijas prezidents Vladimirs Putins pavēlēja sākt Krievijas karaspēka iebrukumu Ukrainā. Putins apgalvoja, ka NATO gatavojas izmantot Ukrainu kā placdarmu agresijai pret Krieviju, lai gan šiem apgalvojumiem nebija nekādu pierādījumu. Ukraina uzskata, ka Putina patiesais mērķis ir iznīcināt Ukrainas valstiskumu un pakļaut šo teritoriju Maskavas kontrolei.
Krievijas agresija pret Ukrainu izraisījusi vispārēju starptautiskās sabiedrības nosodījumu, pret Krieviju tiek ieviestas arvien jaunas sankcijas. Daudzi rietumvalstu uzņēmumi nolēmuši aiziet no Krievijas tirgus.
