Silts ēdiens un tēja, informācija, kā arī iespēja uzlādēt viedierīcas – tā ir vien maza daļa no tā, ko ukraiņu atbalsta punktos Latvijas pierobežā nodrošina brīvprātīgās organizācijas. Silene, tuvu Baltkrievijai, ir vienīgā vieta, kuru no okupētajām teritorijām bēgošie ukraiņi var šķērsot arī bez transportlīdzekļiem. Palielinoties plūsmai, arī šeit izvietots viens no palīdzības furgoniem.

"Cilvēki ir ar ļoti dažādām reakcijām, jo tas punkts, ko viņi šķērso, tas ir kā pēdējā robeža pirms Eiropas, un daudzi iet ārā un raud, daudzi iet ārā un smejas, sāk lēkāt," stāstīja brīvprātīgā koordinatore Evita Savicka Daugavpilī un Silenē.

"Kaut kā tā atmosfēra tur ir citādāka, nav pārāk patīkami, bet šeit es atnācu, un ir sajūta, ka esmu mājās. Šeit tie ir svētki! Nav tiesību, nav brīvības dzīvojot tajā pusē. Saspiestam gliemezim uz zemes ir vairāk tiesību un brīvības nekā mums," sacīja bēglis Andrejs no Hersonas apgabala Ukrainā.

Brīvprātīgie uzsvēra, ka bēgļu plūsma ir ļoti dažāda, var būt "tukšās" dienas, kā tas bija arī šajā filmēšanas reizē, kad neieradās neviens, bet ir reizes, ka palīdzību jāsniedz pat 20 cilvēkiem vienlaikus. Pagājušajā nedēļā lielākoties no vissmagāk cietušā Hersonas apgabala uz Eiropu caur Sileni devās 76 cilvēki. Pārsvarā viņi tālāk dodas uz Poliju, Čehiju un Vāciju.

"Visgrūtākais stāsts bija par vīrieti, drīz mēs vedīsim viņa sievu un meitu arī. 9. martā viņam bija divas meitas dvīnītes un 10. vairs palika tikai viena. Bija ļoti grūti to klausīties. Viņš stāstīja, ka viņš apbedīja gan dvīnīti, gan visu to, kas palika no tēva, tās bija tikai kājas. Ārprāts," stāstīja Savicka.

Atbalsta punkti ukraiņu kara bēgļiem pierobežā darbojas projekta gaitā, un pagaidām tam finansējuma pietiks līdz gada nogalei. Par turpmāko darbu raizes rada arī ziemas tuvošanās, jo jau tagad gan trūkst palīdzīgu roku, gan būs nepieciešamas sildierīces, segas un biezāks apģērbs.

"Ir arī tādas bailes, ka viņus vispār vairs nelaidīs ārā no Krievijas, no Baltkrievijas. Mēs ceram, ka tomēr laidīs ārā, tad mēs tiksim galā ar to plūsmu, bet, lai tikai laiž, lai tikai Eiropa pieņem, lai tikai viņi var vienkārši glābties," teica brīvprātīgā koordinatore.

"Palikt tur ir arvien bīstamāk jebkuram cilvēkam pat ar mazāko mājienu par atbalstu pozīcijai: uzreiz pagrabā, uzreiz spiediens, cilvēki pazūd, nezin kur, un viņu liktenis arī paliek nezināms. Briesmas... Bet nekas – mēs ticam, es ticu mūsu uzvarai, es gribu atpakaļ uz mājām Ukrainā, no jauna stādīt dārzu, kartupeļus. Es ceru, ka tas viss vēl būs!" pauda Andrejs.

Nupat situāciju pierobežā vērtēja arī ANO pārstāvji, kas cer sniegt palīdzību vismaz ar papildu telšu un citu lietu iegādi.