Pie Grebņevas robežkontroles punkta valda rosība, jo te gar abām šosejas malām rindā stāv kravas automašīnas, kas dodas uz Krieviju. Savukārt no Krievijas Latvijā pārsvarā grupās nāk bēgļi no Ukrainas.
Salijuši, nosaluši, ar somām, dzīvniekiem un maziem bērniem pie rokas. Cilvēki ir tik noguruši, ka jau gandrīz bez emocijām stāsta par savām bēgļu gaitām. Kāds bēglis pastāstīja: "Mēs Krievijas pusē gaidījām 7 dienas. Mums tur neviens nepalīdzēja. Tur nav kārtības. Mašīnas stāv, cilvēki mirst. Kamēr mēs gaidījām, trīs cilvēki nomira taipus robežai. Vienai sievietei bija epilepsija un divas vecmāmiņas nomira. Ļoti daudz bērnu, arī mazu bērnu. Zem atklātas debess, apsegti ar celofāna plēvēm. Tur ir ļoti grūti."
Kārtojot somas un meklējot, kur pabarot mazu puisēnu, ukraiņu ģimene stāsta, ka viņiem vēl ir paveicies un rindā Krievijas pusē viņi gaidījuši tikai trīs diennaktis. Gulējuši gan veikalā uz grīdas, gan laukā, bērnu esot pieņēmuši savā mašīnā sveši ļaudis.
Katra bēgļa stāsts ir traģēdija. Ar to katru dienu saskaras brīvprātīgie, kuri savu treileri un nelielu nojumi uzstādījuši pie robežkontroles punkta. Kastēs zem nojumes – silts apģērbs, apavi, kurus uzlaiko kāda sieviete. Uz galdiņa medus, maizītes, te ir arī karsta tēja un kafija.
"Mani sauc Laura Čaupale. Es šeit Grebņevas robežpunktā pārstāvu biedrību "Tavi draugi", un es esmu šeit no 29. septembra, kad mēs arī atvedām sev līdzi kemperi ar visu nepieciešamo, lai cilvēki varētu sasildīties. Te mēs sniedzam arī informāciju tiem cilvēkiem, kuri šķērso Latvijas robežu no Krievijas puses," stāstīja brīvprātīgā.
Čaupale uzsvēra, ka palīdzība te vajadzīga vai ikvienam: "Cilvēki nāk dažādi, un tas psiholoģiskais stāvoklis, kādā viņi atrodas, ir grūti aprakstāms. Viņi ir reāli izmocīti. Nerunājot jau par fiziskajām mocībām, ko viņi tur piedzīvo, līdz pat septiņām diennaktīm uzturoties zem klajas debess, vienās un tajās pašās drebēs, kuras, protams, ir slapjas. Pārtikas nepietiek, telefonus uzlādēt nav kur, viņi ir ļoti lielā stresā, viņi nevar sazināties ar savējiem. Viņi nevar noskaidrot, vai autobuss Latvijas pusē viņus vēl gaida. Šie cilvēki ļoti bieži raud. Arī vīrieši."
Pagaidām robežu šķērsojušajiem bēgļiem tūlītēju palīdzību sniedz vien brīvprātīgie. Tostarp arī vietējie cilvēki. Inga no Kārsavas atzina, ka laiks te paiet nemanot, jo bēgļus Krievijas puse izlaiž grupās un kad nāk šāda grupa, tad jāsteidz palīgā.
"Iznāk kādi 40 cilvēki, visiem viņiem vajag paēst, visiem vajag tēju, visiem vajag siltumu. Tad viņi sakāpj autobusos un tad brauc tālāk. Arī vietējie cilvēki ļoti pieslēdzas. Tikko tika atvesta zupa, visi cilvēki tika pabaroti. Tāpēc arī vietējo atbalsts ir ļoti nozīmīgs," sacīja brīvprātīgā Inga.
Inga uzskata, ka atbalsts bēgļiem, tikko spērušiem kāju uz Latvijas zemes no Latvijas valsts vai pašvaldību puses varētu būt operatīvāks un lielāks: "Man liekas, ja tev ir resursi, tu nevari nebraukt un nepalīdzēt, un šķiet dīvaini, ka valsts vai pašvaldību iestādes, kurām ir daudz lielāki resursi, to nedara ātrāk, un ka tas jādara brīvprātīgajiem."
Situāciju Grebņevā skaidroja Grebņevas robežkontroles punkta priekšnieka pienākumu izpildītājs Ivars Rancāns. Viņš to raksturoja kā mierīgu – robežšķērsotāji, kas pārsvarā ir Ukrainas iedzīvotāji, lielākoties Latviju izmanto kā tranzītvalsti un steidz pēc iespējas ātrāk nokļūt izvēlētajā galapunktā.
"Šobrīd strādājam normālā režīmā, ieceļojošo plūsma oktobrī ir nedaudz palielinājusies. Ukraiņu ieceļošanas plūsma atgriezusies vasaras režīmā, kad mums bija vidēji 380 Ukrainas ieceļotāji diennaktī, šobrīd tas skaits ir aptuveni 350 Ukrainas pilsoņi un civiliedzīvotāji," norādīja Rancāns.
Eiropas Savienībā bēgļi no Ukrainas caur Krieviju var iebraukt, ne tikai šķērsojot Grebņevas robežšķērsošanas vietu, bet arī Terehovas robežkontroles punktu. Tur ik dienu vidēji Latvijā ieceļo 150 Ukrainas pilsoņi un civiliedzīvotāji. Arī tur uz vietas viņiem pārsvarā palīdz brīvprātīgie.
