Brīvprātīgo iesaistīšana medicīnas iestāžu darbībā mūsu valstī nenotiek ik dienu vai nedēļu. Stradiņu slimnīcā atklāja, ka, gatavojoties “X stundai”, kad gandrīz visa slimnīca pārvērstos par Covid-19 pacientu nodaļu, sapratuši – mediķiem nepieciešami papildspēki arī bez medicīniskās izglītības, jo katrs darbs slimnīcā ir ārkārtīgi svarīgs, lai tā spētu funkcionēt un cilvēki saņemtu nepieciešamo palīdzību.
“Ļoti, ļoti būtu nepieciešama bijusi brīvprātīgo iesaiste tādos darbos kā komunikācija ar tuviniekiem, pacientiem palīdzēt paēst, kaut kāda izgrozīšana, gultu pārklāšana. Vairāk tehniski, ne medicīniski darbi,” stāstīja Stradiņa slimnīcas Komunikācijas daļas vadītāja Janita Veinberga.
Latvijas Samariešu apvienības brīvprātīgā darba koordinatore Laura Bulmane skaidroja, ka šī darba organizēšana ir garš un komplicēts process. Ir vajadzīgs gan apģērbs, gan ugunsdrošības instrukcijas, gan apmācības, kā apieties ar pacientiem un kā rīkoties ar slimnīcas iekārtām.
Atsaucās vairāk nekā 100 cilvēku, kuri bija gatavi palīdzēt mediķiem, taču lielākā daļa pārdomāja, jo darbs bija paredzēts vīrusa epicentrā. Tomēr palikušajiem pēc apmācībām un nepieciešamo dokumentu iesniegšanas piedāvājums vairs īsti nebija spēkā. “X stunda” tā arī nepienāca, bet brīvprātīgie bija jau gatavi ziedot savu brīvo laiku, lai mediķiem palīdzētu.
“Mēs sapratām, ka tas nav nemaz tik ļoti vienkārši, jo, protams, tur ir lieli riski. Ļoti daudzi cilvēki nebija gatavi. Tev mājās mazs bērns vai ir kāds cilvēks riska grupā. Līdz ar to mēs ļoti uzmanījāmies, ko mēs varam un kā mēs varam aicināt.
Un tad mēs sapratām, ka tieši sēdēt blakus dakterim, tas nav iespējams,” norādīja Bulmane.
Vairāk nekā mēnesi Stradiņos darbojās ap 20 brīvprātīgo. Cilvēki strādāja informācijas centrā, palīdzēja transportēt pacientus, uzkopa telpas un palīdzēja krāvējiem.
Samariešu apvienība uzklausījusi vairākus brīvprātīgos, kuri Stradiņa slimnīcā tomēr nav jutušies vajadzīgi, jo patiesībā nav bijis darbu, ko veikt. Latvijas Televīzijas raidījuma “4. studija” žurnāliste Inese Supe strādāja 15. korpusā – Neatliekamās palīdzības centrā. Tur pie mediķiem vēršas sirdzēji paši, viņus neatved Neatliekamās medicīniskā palīdzības brigāde. Inese atklāja, ka sajūta lielākoties bijusi kā ģimenē, kura adoptējusi pieaugušu cilvēku un rūpējas, lai viņš šajā vidē justos labi.
“Vienreiz man uztic sakārtot Covid-19 ātros testus, kas aizņemot pārāk daudz tā laika, kas būtu veltāms atnākušajiem pacientiem. Otrajā reizē mediķi jau diskutē, kur es varētu būt noderīga, līdz vienojas – pacientu šķirošanas punktā man būs gana interesanti. Sajūtos kā pusaudzis Vislatvijas ēnošanas dienā.
Daktere laipni stāsta par savu darbu, atbild uz visiem mani interesējošajiem jautājumiem, taču domas, ka es šeit vairāk esmu nevis palīgs, bet traucēklis, nepamet,” atzina žurnāliste.
“Latvieši ir gatavi brīvprātīgo darbam, kā brīvprātīgie strādāt. Bet latvieši nav īsti gatavi tos brīvprātīgos uzņemt!” secināja Atis, kurš ir brīvprātīgais ar stāžu. Vīrietis mēdz palīdzēt pansionātos un dzīvnieku patversmēs.
“Brīvprātīgajam ir jāvelta laiks. Bet kāpēc gan uzticēt kādam svešiniekam mazgāt grīdu, ja pašam tas izdosies ātri un pareizi! Un tad ir bijis – es aizeju, un tad ar tādām aizdomām nemitīgi skatās – ko viņš ir atnācis darīt? Tā arī ir bijis, jā,” stāstīja Atis.
Stradiņa slimnīcas pārstāve skaidroja, ka šī slimnīcai ir bijusi pirmā tāda veida pieredze un ir gūts daudz vērtīgu mācību.
“Nav noslēpums, ka iekšējā vide, kurā cilvēki katru dienu strādā, tātad – mūsu māsas, mūsu mediķi – dažkārt mēs esam paskarbi savā iekšējā komunikācijā.
Es domāju, sekojot atgriezeniskajai saitei no pašiem brīvprātīgajiem, saredzot tos vājos punktus, kur mums iekšēji ir, jāmācās darīt kaut kas savādāk, lai nākotnē šī sadarbība būtu veiksmīga un patīkamāka abām pusēm,” uzsvēra Veinberga.
Samariešu apvienības sadarbība ar Stradiņa slimnīcu netika finansēta. Slimnīca brīvprātīgajiem nodrošināja vien visu nepieciešamo apģērbu. Pēc nedēļas, 23. decembrī, pirmā brīvprātīgo misija noslēgsies. ''Stradiņi'' izsaka pateicību katram, kurš ziedoja savu laiku, lai palīdzētu. Turklāt, iespējams, nākotnē, vadoties pēc pirmās pieredzes un tās laikā pieļautajām nepilnībām, slimnīcā brīvprātīgo darbs tiks izmantots vairāk.
