Tukuma Brīvības laukumā Latvijas Radio viesojas kādā pēcpusdienā. Laukums un to ieskaujošo māju jumti apsniguši. Sejā pūš sniegs. Uz ielām ir cilvēki, taču tieši Brīvības laukumu šķērso retais.
Elīna un Tamāra vada deju kolektīvu. Atceras laiku, kad Tukumā bija Sarkanais laukums: „Bija Sarkanais laukums, un tur bija Ļeņina piemineklis, kur karogu masti stāv. [Kā ņēma nost] neredzēju. Bet diezgan ātri noņēma.”
Vienā no ēkām, kura atrodas Brīvības laukumā, ir izkārtne „Foto nams”. Tur apmēram 20 gadus strādā Mārīte: „Skaisti! Ziemā ir tāds tukšs. Cilvēki vairāk pa mājām. Vasarā skaisti. 1.maijā atveras strūklaka. Tagad tā tāda noslēpta zem jumtiņa. Tad dzīvība notiek! Tad, kad pamodinām strūklaku, vasarā viss, viss zied, skaisti sakārtots, jaunieši atpūšas, cilvēki atpūšas, skaisti ir.”
Mārītes bērnības atmiņās arī palicis cits laukuma veidols: „Es atceros, ka tur bija Ļeņina piemineklis. Tur bija tās lielās rožu dobes un Ļeņina piemineklis. Es vēl maziņa biju, bet vienalga es atceros.”
Rozes bijušas sarkanas: “Bet skaisti. Tukumā jau vispār rozes. Tukumā atkal nāk atpakaļ rozes. Tukums ir rožu pilsēta.
Šobrīd Tukumā cilvēku kļuvis mazāk. To stāsta vairāki uzrunātie, arī Mārīte: „Ir ļoti jūtami mazāk. Ja vēl lielveikalā, bet šeit nav. Te nāk tikai tad, ja nu tiešām kaut ko vajag. Ja uz kāzu salonu vai foto veikalu. Jo lielais vairums šobrīd dzīvo pa lielveikaliem. Kā visur. Tieši tāpat, man liekas, ka ir Rīgā, tāpat arī mums šeit.”
Citi sastaptie iedzīvotāji tieši par laukumu daudz izstāstīt nezina. „Es esmu jelgavnieks. Es nesen kā ieprecējos šeit. Es te esmu tāds pats ciemiņš kā jūs. Bišķiņ vairāk, pāris gadus ilgāk te dzīvoju,” saka Māris, kurš dzīvo ārpus pilsētas.
Jautāts par valsts dzimšanas dienu, vīrietis kļūst drūms. Tas ir laiks, kad vietējo un pasaules mediju uzmanība vērsta uz Latvijas banku skandālu. „Man ir jāstrādā pirmkārt tajā dienā. Es domāju, ka pēdējā laikā tik daudz nepatīkama var dzirdēt pa radio, visur kur, ka man tiešām īstenībā negribas nemaz svinēt. Es īstenībā uzskatu, ka mēs nemaz neesam… es nezinu, vai visa tauta, bet, nu... mēs neesam nopelnījuši to svinēt. (..) Es visu laiku klausos, praktiski visu dienu, kad es braucu ar lielo mašīnu, es visu laiku klausos Latvijas Radio 1, to raidījumu, kuru Aidis [Tomsons] taisa, visas tās intervijas ar visiem lielajiem. Visas ausis nokaras, dzirdot, ko viņi tur runā,” saka Māris.
Savukārt Ivans kautrīgi smaida. Protams, valsts simtgade viņam ir nozīmīgi svētki. „Kaut ko jau laikam [svinēšu] droši vien. Tie skaitās lieli svētki vispār, atzīmēsim, protams.”
Gaļina, kas gar laukumu iet kopā ar mazdēlu Jevgeniju, agrāk bieži devusies uz Tukumu iepirkties. Tagad jau pat nevarot atcerēties, kur kādreiz stāvējis Ļeņina piemineklis. Viņas mazdēls šobrīd mācās sestajā klasē. “Par Tukuma vēsturi vēl nezinu [nemācīja],” saka Jevgenijs.
Taujāta, vai plāno svinēt Latvijas simtgadi, Gaļina saka, ka viņi esot parasti cilvēki un ko gan viņi varēšot svinēt. Pilsēta gan rīkojot pasākumus 18.novembrī. Piemēram, iepriekš bijusi uguņošana.
Tukuma Brīvības laukumā satikta pensionāre Millija, kurai rokās iepirkumu maisiņš: „Sensenos laikos esot bijis Tirgus laukums te. Tad pēc tam Sarkanais. Es te no Irlavas puses atbraucu dzīvot. Ieprecējos.” Arī Millijai jautājums par iecerēm, kā svinēt Latvijas simtgadi: „Es domāju, ka man pašai personīgi nav. Tāpēc, ka vispār pensijas mazas, knapi es tikai varu iztikt. Man zāles. Es knapi varu paiet. Un neiznāk tās naudiņas tam. Labprāt jau es priecātos, bet nevaru.”
Savukārt kāda cita Tukuma iedzīvotāja personīgo simtgades plānu jau izpildījusi. Viņa pastaigājas ar bērnu ratiņos: „Šeit ir mans plāns un visi mani laiki, un man nav laika nekam citam.”
Tikmēr foto veikala darbiniece Mārīte ļoti gaida Latvijas svētkus: „Jā, ap to viss grozās. Kad nāks tuvāk, tad izdomāsim [kā svinēt]. Jā, vēl ir laiks padomāt, un tad vairāk būs skaidrs, kur kas notiek.”
Elīna un Tamāra, kuras vada deju kolektīvus, cer sagaidīt svētkus kopā ar ģimenēm un pilsētu. „Mums jau ģimenē ir novembrī jubilāri, veseli trīs tuvu 18. Bet, protams, ar pilsētu kopā noteikti. Un varbūt arī ar kādu no kolektīviem, kurus mēs vadām. Ir tāda doma, ka mēs noteikti varam kandidēt, kad te ir atlase un konkurss, mēs varētu uzstāties. Mums ir atlase svētkiem Zigfrīdam Annam Meierovicam par godu, skate vēl jāiziet. Ja paveiksies, tad mēs arī tam par godu dejosim. Tas būs tuvu 18. [novembrim] noteikti. Ja būs svētku pasākumi, es domāju, ka mēs noteikti pēc iespējas apmeklēsim,” saka Tamāra.
Lai arī ir daļa Brīvības laukumā uzrunāto tukumnieku ar pesimismu raugās uz Latvijas simtgadi, vairums tomēr šos svētkus gaida kā īpašu notikumu.
