Stāsti

Brīvības bulvārī Jelgavā ik gadu dienasgaismu ierauga tūkstoš mazuļu

Stāsti

Tapusi kāda īpaša dāvana valsts simtgadē - 100 deči Latvijai

Brīvības iela Sedā jau no pilsētas dibināšanas padomju gados

Brīvības iela Sedā - jau no pilsētas dibināšanas padomju gados

Strenču novada Sedā Brīvības iela kopā ar pilsētu veidojusies padomju gados. Tā ir viena no pirmajām nelielās Vidzemes pilsētas ielām. Uz Sedu no Rīgas ceļā jāpavada apmēram divas stundas. Tā atrodas kilometrus 30 no Igaunijas robežas. Pilsēta veidojusies pie 20. gadsimta 50. gados dibināta kūdras uzņēmuma. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem šī gada sākumā Sedā dzīvoja ap 1100 cilvēku.

„Šī iela sākas no purva puses. Tur ir pirmais numurs. Šajā [laukuma] pusē ir pēdējais - devītais, desmitais numurs. Pārējās ielas visas iet no centra tā, kā saka, Staļina pilsētai – saule vidū un pa stariem iet [ielas],” rāda nelielās pilsētas centrā Skolas laukumā satiktā bijusī mediķe Anda, Sedas iedzīvotāja un laba pazinēja.

Arī Brīvības ielas sākums Sedā meklējams no šī laukuma. Anda no somas izvelk muzejā pārrakstītu protokolu un stāsta:

„No 1954. gada 25. maija, kad ir pieņemts lēmums izveidot Sedā Miera, Brīvības, Uzvaras, Komjaunatnes, Sporta, Parka, Celtniecības un Kūdras ielu. Tā kā viņa [Brīvības iela] nav no jaunajām. Tā ir jau bijusi tūlīt pašā sākumā izveidota. Tikai tās mājas, šī, labā, puse – tur ir privātmājas. Tās ir saceltas agrāk. Aina, tu nezini, vai šīs te mājas kad būvēja, tur bija tīrs laukums?”

Un uzrunātā garāmejošā Aina zina gan: „Tur bija Kultūras nams. Baraka bija. Un tur bija klubs skaitījās. Tur jautri gāja!”

Anda rāda tālāk:„Tur, tā zemā ēka, tur bija rūpniecības preču veikals, audumu veikals. Tur aiz tās, kur tagad tornis ir, tur bija pārtikas veikals. Šī ēka bija šautuve, kādreizējos laikos bija, ķieģeļu māja ar to stikla logu. Un tās tur – veikalam noliktavas. Tagad viss ir sasists un izpostīts. Dzīvo kā ne savā mājā.”


Anda neslēpj sarūgtinājumu par sapostītajām ēkām. Uzskata, ja paši būtu cēluši, nepostītu.

Salīdzinoši īsās ielas turpinājumā vairākas sarkanu ķieģeļu mājas, būvētas septiņdesmitajos gados:

„1976. gadā, kad es nācu šurp, man piedāvāja dzīvokli te. Bet bija jāgaida. Es teicu, ka es nenākšu tikmēr, kamēr nebūs gatavs tas dzīvoklis. Bet ātrāk atbrīvojās tur, vienā citā mājā, aiz šīs. Un tad es atnācu ātrāk.”

Iela izskatās tukša. Anda paskaidro - lai arī tukši dzīvokļi šobrīd ir, tomēr kopumā šajās ielās dzīvojot diezgan daudz cilvēku:

„Jo šeit tagad mums ievilka jaunu siltumtrasi. Ir jau dārga tā apkure, bet visi dzīvo tā. Es dzīvoju vēl tur, kur ir uz pusēm - arī  malkas apkure. Mana māja vēl ir pieslēgta siltumtrasei, bet nākamā nav.”

Nonākot ielas galā redzams celiņš, kas ieiet mežā: „Te kā noslēdzošo izveidoja garāžu kompleksu, kad bija jau vairākiem mašīnas un viss kaut kas.”

Ielas galā stāv mašīna. Pie tās vīrietis ar bērnu. Vai viņš ko zina par Brīvības ielu Sedā? Izrādās - no Jūrmalas, atbraucis ciemos pie sievasmātes. Vīrietis sajaucis ielas, paskaidro, ka uz Sedu atbrauc apmēram reizi pusgadā.

Kādu vietējā iedzīvotāja stāsta: „Šī māja ir piecstāvene, tad ir Brīvības 5, un mēs dzīvojam pašā pēdējā – Brīvības 7. Būs 10 [gadi kā šeit dzīvoju]. Nav nekādas vainas, tikai mēs varētu būt nedaudz kārtīgāki. Cilvēki nemētātu tukšās pudeles, papīrus.”

Latvijas simtgades datums kundzei ir arī ģimenes svētku diena: „Jā, gaidu. Man ir, kā saka, slimnieks ļoti slims. Un tad mēs tā skatāmies. Tur viens bērzs mums plaukst, un mēs to sagaidām. Tad mums nākamā tūre, palūdzam Dieviņu un atkal gaidām Ziemassvētkus, un viss, un tagad simtgadi. 18. novembrī vārda diena. Un manai jaunākajai meitai kāzu diena. Mūsu tētis arī bija Aleksandrs.”

Brīvības un citas ielas krustojumā privātmājas divas puses nodalītas ar žogu. Turklāt adresēs norādītās ielas abām mājas pusēm ir atšķirīgas. Katrā sava saimniecība. Tajā mājas pusē, kuras adrese ir Brīvības iela, vīrietis nav pārāk runīgs. Dzīvojot Brīvības ielā gadus desmit, bet Sedā piedzimis. Nezinot, kā sanācis, ka vienas mājas divas puses atrodas dažādās ielās.

„Ir normāli. Tikai agrāk labāk bija. Vairāk cilvēku bija, rūpniecība. Tagad nekā nav. Es esmu elektriķis, strādāju Igaunijā. Tagad visi tā.

Šeit darbs ir  labi ja par 400 eiro. Uz Igauniju braucu. Mums visa Latvija tā braukā. Kāds vispār ar visu ģimeni pārceļas. Es braucu ik pēc nedēļas. Dzīvojam viesnīcā. Darba devējs īrē, apmaksā,” viņš stāsta par savu pašreizējo dzīvi.

Toties Zinaīda Smirnova, kura steidzīgi soļo uz blakus esošo baznīcu, Brīvības ielā dzīvojot jau ļoti ilgi:

„Ļoti sen šeit dzīvoju. Laikam 45 gadus. Dēliņš man te otrs piedzima. Man te dzīvot ļoti patīk. Un cilvēki šeit ļoti labsirdīgi. Ļoti patīk. Jā, šī iela uzreiz saucās Brīvības. Šajā mājā, vienā vietā, es dzīvoju jau 40 gadus. Šajā – pēdējā mājā. Nezinu, mīļā, kāpēc ielai bija šāds nosaukums dots. Man ir kaimiņi brīnišķīgi. Vienkārši draudzējamies savā starpā. Vienkārši super! Man patīk ļoti. Palīdzam viens otram. Uz soliņa sēžam, tērzējam. Simtgadi gaidām, bet, kā sanāks, nezinu.”

Kopumā daudzi uzrunātie Sedas iedzīvotāji bažīgi izsakās par pilsētas sarūkošo iedzīvotāju skaitu, jauniešu aizbraukšanu, iespējām strādāt. Savukārt par Latvijas simtgadi bieži vien izvēlas neizteikties.

Saistītie raksti
0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti