"Mani sauc Artūrs Muižnieks, esmu autobusa vadītājs, strādāju "Rīgas satiksmē" jau mazliet vairāk nekā septiņus gadus un ikdienā nodarbojos ar pasažieru pārvadājumiem ar garo, 18 metrīgo autobusu, kā arī apmācu jaunos darbiniekus.
Mūsu stāsts būs par vienu no lielākajām pilsētas ielām – Brīvības ielu – un kā to redz tieši sabiedriskā transportlīdzekļa vadītājs.
Tas attiecas gan uz autobusu, gan uz trolejbusu un tramvaju, jo pa Brīvības ielu kursē visi sabiedriskā transporta veidi, kas ir pilsētā," stāsta Muižnieks.
Braucam 14.maršruta autobusā, kas pa Brīvības ielu brauc visā tās garumā līdz Juglai. Šoreiz gan abi esam pasažieri, jo kā vadītājs Artūrs ar mani nedrīkstētu sarunāties. Ikdienā Brīvības iela ir viena no viņa darba vietām.
"Brīvības iela ir iela, kurā [dažādos posmos] braukšana notiek gan tikai pa vienu joslu, gan pa divām un trim joslām. Un, protams, tas dažreiz rada sarežģījumus mums kā transportlīdzekļu vadītājiem un veido sastrēgumus. Galvenais sastrēgumu veidotājs Brīvības ielā pašlaik ir VEF tilts," stāsta šoferis. "Sāksim braukt pa Brīvības ielu no paša sākuma. No Merķeļa ielas uzgriezīsimies uz Brīvības bulvāra, kas vēlāk kļūs par Brīvības ielu un vēl pēc tam – par Brīvības gatvi."
- Pirmais posms: Brīvības bulvāris. Ministru kabinets, Augstākā tiesa, pareizticīgo katedrāle, Esplanāde. Bet autobusa šoferim – beidzot gluda iela.
"Šeit iela jau ir pēc rekonstrukcijas un bedrītes vēl nav paspējušas izveidoties. Liels pluss rekonstruētajai ielai ir tas, ka ir rekonstruētas arī pieturas. Dažās pieturās ir betona pārklājums zem asfalta [kas aizkavē risu veidošanos]. (..)
Braucot tālāk pa Brīvības ielu, mēs varam sajust visu to braukšanas romantiku. Neteiksim – kā pa kartupeļu lauku, bet tas stāvoklis ir diezgan briesmīgs," stāsta autobusa vadītājs.
Braucam garām Stūra mājai, kam nesen atjaunota fasāde. Jautāju, vai šoferis pamana, kā mainās ne tikai segums, bet arī pati iela. Apkārt skatīties daudz laika neatliekot gan.
"Ikdienā lielākā uzmanība tiek pievērsta ceļam, luksofora aprēķināšanai – paspēšu, nepaspēšu, cikos būšu galapunktā, vai pagūšu atpūsties… Apkārtnes vērošanu var darīt tikai no rīta vai brīvdienās, kad ir brīvāka satiksme," atzīst šoferis.
- Otrais posms: Brīvības iela. Ekonomikas un Veselības ministrijas, Stūra māja, Dailes teātris, Matīsa tirgus, Jaunā Ģertrūdes baznīca un vecākais Rīgas viadukts – pirms vairāk nekā simt gadiem celtais, šaurais Gaisa jeb VEF tilts. Autobusa vadītājam tas ir sinonīms vārdam "sastrēgumi".
"Otrs moments, kas mums šajā vietā nepatīk, ir bruģis – tas ir vecs, nolietojies, iegrimis. Un mums ar zemās grīdas autobusiem ir risks tos apskādēt."
- Trešais posms: Brīvības gatve. VEF kvartāls, Alfa, Sporta akadēmija, Jugla, Brīvdabas muzejs. Autobusa šofera mīļākais posms.
"Jo te ir rekonstruēts, nav nekādu bedru. Cerēsim, ka arī turēs un lielais transports to pārāk ātri nesabojās," klāsta šoferis.
Šajā posmā atpakaļ uz centru pirmo reizi uzzinu par "Mazo Brīvības ielu", kā šoferis Muižnieks sauc ielas atzaru otrpus tramvaja sliedēm no Juglas līdz Sporta akadēmijai.
"Agrāk braucām pa lielo Brīvības ielu, bet tagad, pēc rekonstrukcijas – šeit. Te iet daudz ātrāk. Un arī drošāk, jo ir ātruma ierobežojums – 30 kilometri stundā. Bieži te ir pārvietojamie fotoradari. Ja autobusa vadītājam aizmirstas un viņš turpina braukt ar 50 kilometriem stundā, tad viņam tas var beigties ar 80 eiro sodu, jo sodi, salīdzinot ar vieglajām mašīnām, ir reiz divi," atklāj autobusa vadītājs.
Rīgas Brīvības ielas 12 kilometri turp un atpakaļ ir galā.
