Vienības laukums, ieskauts starp vairākām baznīcām, ar strūklaku pa vidu, ir tā vieta, no kuras sākās Brīvības iela vienā no skaistākajām Sēlijas pilsētām Ilūkstē.
Ilūkste kā apdzīvota vieta, amatnieku un tirgotāju apmetne izveidojās uz Pilskalnes (Šlosbergas) muižas zemes 16.gadsimtā. Savulaik Ilūkste bija apriņķa centrs, kurā šobrīd jau kā novada centrā dzīvo nepilni trīs tūkstoši iedzīvotāju uz kopumā aptuveni 30 ielām. Centrālā no tām arī ir Brīvības iela.
Tas, ka šai ielai, kas sākas tieši no Vienības laukuma, dots Brīvības vārds, nav nejauši. “Vienības laukums ir tā vietā, kur savā ziņā arī sākās tās brīvības cīņas un Atmodas laiki. Tieši uz šeit esošās Pasta ielas arī pirmoreiz tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais Latvijas karogs. Tur arī sakoncentrētas visas dažādu ticību iestādes: luterāņu baznīca, katoļu baznīca, te arī bija lielā jezuītu celtā baroka stila baznīca - klosteris, kurš bija sagrauts Pirmā pasaules kara laikā,” stāsta Ilūkstes muzeja vadītāja Vanda Rimša.
Taču ne vienmēr iela ir tā saukta, zina stāstīt Brīvības ielas iedzīvotāja, pensionētā Ilūkstes ģeogrāfijas un kultūrvēstures skolotāja Guntra Davidenko: “Toreiz, kad sākās Atmoda, tad iela ieguva Brīvības vārdu. Iepriekš, padomju laikā, tā bija Čapajeva iela, vēl iepriekš tā arī bija Brīvības iela. Ielas garums ir aptuveni 1 kilometrs, varbūt nedaudz vairāk. Pārsvarā te visi ir pensionāri. Te ir manas tēva mājas, nopirktas 1954.gadā. Iepriekš es arī dzīvoju Brīvības ielā, tikai tās sākumā, tā jau dzīve saistās ar šo Brīvības ielu.”
Līdzīgi kā Guntras kundzei Brīvības iela Ilūkstē nevienam vien ilūkstietim neļauj sevi pamest. Pat mainot dzīvesvietu, adreses vietā mainās tikai cipars.
Tā tas noticis arī ar jaunās daudzbērnu mammas Gitas ģimeni: “Šajā mājā jau trešo gadu esam, bet iepriekš arī dzīvojām Brīvības ielā. Dzīvojam kopā ar ģimeni, mums jau ir pieci bērni.”
Brīvības ielas nosaukums tās iedzīvotājiem Ilūkstē patīk, saka veikala pārdevējs Raimonds, kura saimniecības preču veikals ir viens no trim uz šīs ielas, bet šis simboliski ar savu numurzīmi ievada Brīvības ielas sākumu.
“Tirgojam skrūves, cementu, smilšpapīru, rozetes. Tikai žēl, ka nav, kam to pirkt. Palika tikai bērni un pensionāri, visi jaunie ir ārzemēs,” stāsta veikalnieks Raimonds.
Ilūkstes Brīvības ielas iedzīvotāji izgājuši un iziet cauri daudziem vēstures līkločiem, caur skaudriem dzīves pavedieniem un neaizmirstamiem laimes mirkļiem, kā, piemēram, vienai no šīs ielas ilgdzīvotājām ar neparastu likteni Almai Garolei: “Tā ir laba un mierīga iela. Krievu laikā tā bija Čapajeva iela, mēs ar vīru jau uz šo māju Brīvības ielā pārcēlāmies, kad mums atdeva šo māju. Tā ir vīra vecāku māja, viss notika pēc atgriešanās no Sibīrijas. Es biju lauku meitene, mani izveda no blakus Eglaines pagasta, vīru - no šīs mājas.
Un vagonā mēs abi satikāmies, vienā vagonā braucām uz Sibīriju, vienā kolhozā tur dzīvojām, tur apprecējāmies un atgriezāmies atpakaļ, kad atļāva mums braukt.
Tā ir satikšanās tāda... laimes stāsts.”
Brīvības iela Ilūkstē ir ar savu vēsturisko auru, savām saknēm un savu šobrīd mierīgas mazpilsētas ikdienas dzīves ritmu, saka Ilūkstes muzeja vadītāja Vanda Rimša. “Brīvības ielā mums atrodas administrācija, pilsētas dome, uz tās atrodas galvenais tilts pāri Ilūkstes upei, kas savieno abus pilsētas krastus, te atrodas arī vēsturiskas ēkas. Brīvības ielas tālākajā galā ir saglabājies arī vēsturiskais bruģis, vienīgā vieta kā piemiņa no tā pilsētas bruģa, kas bija kādreiz. Vēl Brīvības ielā Latvijas laikā Ilūkstē bija arī ūdensdzirnavas, tās ir atmiņā cilvēkiem, bet vēl Brīvības ielas galā ir arī kapiņi, kur kādreiz mēs visi pa šo Brīvības ielas arī aizbrauksim,” stāsta Rimša.
Cilvēki un nami ielā mainās, to nosaka dzīves ritējums, kāds aiziet, kāds atnāk. Ilūkstes Brīvības ielai, tāpat kā cauri tai tekošās nelielās Ilūkstes upes mierīgajā plūsmā, jaušams īpašs Sēlijas gars un tam raksturīgais sēliešu rakstura pamatīgums - izturība, mērķtiecība. Brīvības iela ved Ilūksti kā uz plānos mērķtiecīgi iesprausto - topošo Sēlijas novada centru.
