Stāsti

Lai stiprinātu ugunsdrošību Latvijā, brīvprātīgie ugunsdzēsēji cer uz valsts atbalstu

Stāsti

Izdemolēta Kaņiera niedrāja laipa

Brīvības iela Dundagā: vieta, kur sastopas satiksme, cilvēki un daba

Brīvības iela Dundagā: vieta, kur sastopas satiksme, cilvēki un daba

Viens kilometrs un 400 metri – tieši tik gara ir Brīvības iela Dundagā. Šis ir gleznains un pārsteigumu pilns ceļš. Dundagas Brīvības ielā aizvadītā gadsimta liecības sadzīvo ar mūsdienu laikmeta prasībām, kolhozam raksturīgas celtnes – ar sakoptām un renovētām privātmājām, intensīva autotransporta satiksme – ar biežu meža iemītnieku viesošanos māju pagalmos. Taču galvenais, protams, ir cilvēki.  

Nosaukumu ieguva padomju laikos

Brīvības iela Dundagā sākas drīz pēc iebraukšanas pilsētā. Centrālo Talsu ielu šķērso ceļš, kurš no krustojuma pa kreisi tiek saukts par Pāces ielu, bet pa labi – par Brīvības ielu.

„Parasti Dundagā, ja ceļš iet uz Pāci, tā ir Pāces iela. Ja ceļš iet uz Vīdali – Vīdales iela, ja uz Slīteri – Slīteres iela. Bet šeit bija divas pusmuižas, lopu muižas. Viena bija Ķurbes un otra bija Kārļu muiža,” par Brīvības ielas nosaukuma rašanos stāsta bijušais Dundagas novada domes priekšsēdētājs, politiķis, tagad - Dundagas vidusskolas muzeja pedagogs Gunārs Laicāns. „Kad sākās tā sauktā zemes reforma 1922.-1923. gadā, nezin kāpēc - vietējie iedzīvotāji nevarēja to paskaidrot -, Kārļu muižu nosauca par Brīvības ciemu. No šī vārda - Brīvības ciems - 1949. gadā parādījās kolhozs Brīvība.”

Izklausās paradoksāli, tomēr Dundagā Brīvības iela savu vārdu tādā veidā ieguva tieši padomju gados.

Pamatīgs MRS

“Pa kreisi atrodas 1955. gadā celta mazā skola un stadions, kas pieguļ pie Brīvības ielas, pa labi – astoņdesmito gadu beigās cēla elektrisko katlu māju, kur palika lieli bunduļi. Te ir katlu mājas ēkas, kas tagad neizmanto, jo Dundagā nav iekārtota centrālā apkure. Katrā mājā mēs kurinām,” stāsta Laicāns.

Padomju laika mantojums Brīvības ielā sastopams ik uz soļa, piemēram, tipiskās pelēcīgi - brūnās garāžas.

Tepat sešdesmitajos gados stādītas ābeles, kas šobrīd dāsni piebērušas zemi ar zeltaini sarkano augļu paklāju. Jau pieminētajās rūsas pārklātajās aptuveni desmit metrus garajās cilindriskajās tvertnēs šobrīd, šķiet, iekārtojies autoserviss.  

Piebrauc mašīna, kuras vadītājs par šo vietu nezina, ko stāstīt: “Es vienkārši zinu, ka tā ir Brīvības iela.”

Pēc muzeja pedagoga stāstītā, šis rajons kādreiz bijis maz apdzīvots un aktīva celtniecība šajā rajonā sākās tikai pagājuša gadsimta otrajā pusē. Katrā sarunā ar Brīvības ielas iedzīvotājiem tiek pieminēta abreviatūra MRS – padomju gados šeit bija mežrūpniecības saimniecība. „Pamatīgs tas MRS. Viss bija pakļauts,” saka vietējie.

Brīvības ielas ceļmalā atrodas Kārļa Švedenberga dzimtās mājas. Agrajā rīta stundā saimnieks Kārlis ar sievu sakopj mājas mauriņu, attīrot no nokritušo lapu palaga.

Viņš stāsta, šī vieta tagad ir mierīgāka, “kad bija kolhozs un MRS, tad gāja tehnika, tagad ir, cik privātie aizbrauc, nav jau ražošana riņķī. Skola strādā, bērni iet.”

Pasakaini skaista

Brīvības ceļa otrajā malā paveras pasakains skats uz 17.gadsimtā ierīkoto Dundagas parku. Tā ir kokiem ieskauta pļava, kas atrodas aptuveni desmit metrus zemāk par ceļa līmeni. Starp parku un ceļu šalko Pāces upīte. Tai līdzi spiesta mest līkumus arī Brīvības iela.

Uz spilgti dzeltena riteņa, kuram abos galos piekabinātas lielas zilas korespondences somas, savās darba gaitās pa Brīvības ielu brauc pastniece. Simpātisko kundzi sauc par Mariju Balodi. Viņa pa šo ielu brauc katru dienu.

“ Brīvdienās ar’! Jo te ir ļoti feini skati. Man patīk fotografēt. Te ir ļoti feins parks. Pavasarī skaisti vizbuļi zied. Rudenī bija skaistākās kļavas lapas. Brīvības iela ir skaista!” saka Marija.

Tikpat lieliski ir šajā ielā dzīvojošie dundadznieki, saka pastniece. Dzīvespriecīgs tonis mainās brīdī, kad vaicāju par ekonomisko attīstību un darba iespējām.

„Slikti. Tāpēc jaunie īpaši… Dzīvošanai brīnišķīgi, bērnudārzs, veikals ir. Bet darbi… es iztieku ar to mazumiņu, bet jaunie, kam viss vajadzīgs, nē. Galvenais, skolotājs solīja, pirms gājāt Augstākajā Padomē, solījāt darba vietas, nebija!” saka Marija.

Šo pārmetumu pastniece velta Gunāram Laicānam. Uz jautājumu, vai iedzīvotāji vēl izmanto pasta pakalpojumus, Marija Balode atbild apstiprinoši: „Vēstuļu ir daudz, nāk jau arī daudzas „Ķīnas paciņas". Vecie vēl turas pie savas avīzes, jauniem pārsvarā žurnāli.”

Vajadzēja saukt par Miera ielu

Tālāk Brīvības ielas ceļmalā ir pārsvarā vienstāvu privātmājas.

Kādas mājas saimniecei Maijai Krūziņai ir 75 gadi. Viņas māju sāka celt viņas tētis, bet turpināja pati kopā ar vīru.

„ Forša vieta! Kaimiņi šajā ielā – 50 gadus dzīvojam - bez naida. Nav tā kā pilsētā, kur kašķējas, jo kaķītis skrien. Viņu vajadzēja nosaukt par Miera ielu!” nosaka Maijas vīrs.

Savukārt Maija Krūziņa atminas laikus, kad Brīvības iela vēl bija grantēta. Smagā tehnika atstāja aiz sevis biezus putekļu mākoņus. Kamēr bērni tika no mājas līdz skolai, formas tērps jau bija netīrs. Kad īsti iela tika pie asfalta seguma, vietējiem tagad grūti atcerēties.

„Vēlāk par sešdesmitajiem gadiem. Gundars gāja uz skolu. Baiba gāja uz kultūras namu dzejoļus lasīt, uzvilka baltās zeķubikses. Ārprāts, kā direktore rāja!” atceras Maija.

Gundars, Baiba un Līga - ir trīs Maijas Krūziņas bērni, kuriem jau pašiem ir bērni un mazbērni. „Mana profesija ir mamma. Es visus mazbērnus esmu izvilkusi cauri. Man ir četri mazbērni un četri mazmazbērni,” saka Maija.

Plaši zināms Dundagā bija arī Maijas kundzes mammas – Emīlijas Vegmanes - vārds.

„Viņa bija audēja. Redz krāsas. Ja viens krāsiņ nederēja, tas bija pa nakti. Otrā rītā pārtaisīts. [..] Es i dundžiš, un man patīk Mitlera grāmatu lasīt,”  nosaka Maija.

Viesojas vāveres un riekstrozis

Krūziņu mājas pagalmā izpleties varens valriekstu koks – tādi Brīvības ielā ir vien daži. Šo riekstu avotu labi pārzina vāveres, kas mēdz viesoties arī pie Krūziņu kaimiņiem – Vitālija un Anitas Nazaroviem.

Un šīs Brīvības ielas mājas saimnieki jau sagaida ar savas mājas stāstu:

„Tad, kad mēs atnācām mājā 1957. gadā, tad strādāja gateris. Tur, kur mēs tagad dzīvojam, mūsu dzīvoklī bija gan virtuve, gan veikals. Mēs dzīvojām pa kreisi, un mūsu dzīvoklis bija pa kreisi. No šīs mājas es sāku iet uz skolu. Ceļš bija dubļains. Nebija ne asfalta, ne trotuāra.”

Sarunas brīdī uz celma pie mājas loga parādās skaists raibs putns.

„Kas tas par putnu? Riekstrozis, ļoti rets putns. Pagājušogad uzradās. Redzat, mēs viņu ar riekstiem barojam. Speciāli uz Rīgu braucu pēc lazdu riekstiem. Un vāverītes nāk pilnīgi pie loga,” stāsta Anita.

Gan Vitālijs, gan Anita šobrīd ir pensionāri. Saka, visu mūžu godam nostrādājuši, tāpēc arī par pensiju nesūdzas.

Gatavojoties valsts simtgades svētkiem, šiem Brīvības ielas iedzīvotājiem novēlējums ir tāds: „Prieks dzīvot tādā valstī. Lai visiem Brīvības ielas iedzīvotājiem laba veselība, smaids vienmēr, ejot garām. Lai visiem labs noskaņojums, labs prāts!”

Dundagas Brīvības ielas iedzīvotāji ir dažāda vecuma. Tomēr jaunākā paaudze darba dienas vidū jāmeklē skolā.

Četras meitenes no Brīvības ielas pastāsta, ka ielā kaimiņi ir ļoti laipni, draudzīgi, jauki, izpalīdzīgi. “Mums ir talkas, tad visi strādā sētā. [..] Jā, lai darītu Brīvības ielu tīru.”

Uz jautājumu, ar ko jums saistās Brīvības iela, meitenes atbild bez minstināšanās: “Ar brīvību!”

Brīvības iela Dundagā beidzas līdz ar pilsētas robežu, kur ceļa malās izplešas aparti lauki un ganās govis. Un šis ir vēl viens apliecinājums Brīvības ielas bagātībai.

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti