Pusdienlaikā Brīvības iela Cesvainē ir visnotaļ brīva no pamanāmiem cilvēkiem. Līdz brīdim, kad noeju trīs daudzdzīvokļu māju pudurī.
Veronika Gailīte Brīvības ielā dzīvo jau 44 gadus. Ieradusies no netālā Praulienas pagasta Madonas novadā. Māja, kur dzīvo Veronika, tāpat kā līdzās vēl divas daudzdzīvokļu mājas, celta padomju saimniecības „Cesvaine” jeb sovhoza laikā tā strādniekiem. Pirms tām te bija privātmājas, un arī tagad privātmāju ar apcirptiem zālieniem te ir daudz.
Veronika stāsta: „Tā es atnācu. Piedzima meitenīte. Šeit uzcēla sovhoza diennakts bērnudārzu ar 260 vietām. Un tā es iegāju virtuvē strādāt, bērnu bērnudārzā, mans vīrs bija slavens metinātājs. Tikai tādēļ mums iedeva šeit dzīvokli. Jo tajā laikā bija grūti dzīvokļus dabūt, tā kā mēs visi trīs kaut ko sovhoza labā strādājām.
- Tad jau arī adrese bija Brīvības iela?
- Jā, kad es šeit ienācu, visu laiku ir Brīvības iela. Kāpēc par Brīvības ielu (sauc), es nezinu. Bet es zinu gudru cilvēku, es ievedīšu jūs pie viņas, viņa visu, visu zina.''
Cesvainiete Ilga Zaļkalne, kura dzīvo blakus dzīvoklī, ir viena no vecākajām Brīvības ielas iedzīvotājām, viņai ir 88 gadu. Aicina viesistabā pie galda, uz kura ir Madonas reģiona laikraksts „Stars,” adīklis un dažas monētas, kuras liekot kaudzītē, atklājas kāds šīs dienas notikums:
„Mums pienu pieved katru ceturtdienu. Es jau tālāk neeju tālāk par slieksni, man piebrauc tepat klāt.”
Pa dienu Brīvības iela esot parasti klusa – visi strādājošie ir darbā. Ar šo ielu saistās puse Ilgas Zaļkalnes dzīves – 40 gadi, pirms tam viņa dzīvoja lauku mājās. Vīrs bija sovhoza pirmā iecirkņa priekšnieks, viņa strādāja pastā, un viņiem te piešķīra dzīvokli:
''Nekas nebija apzaļumots, protams. Stādījām ābelītes, stādījām ogu krūmus. Puķudobes ierīkojām visi mājas talkas veidā, tā te viss tapa tāds apzaļumots. Un patiesībā šeit, kur šī mājā ir, Ulmaņlaikos te bija linu mārki. Te lejā ir tādi aizauguši, var redzēt – uz leju, uz Veidenbauma ielu. Tad te bēra virsū, jo nebija cilvēkiem, kur dzīvot, un tad cēla visas šīs trīsstāvu mājas augšā sovhozs. Kara laikā te vispār māju bija ļoti maz.
- Bet kā tas nosaukums ielai radās?
- To gan es nezinu. Ziniet, visām ielām te, kā lai jums saka – salika vienkārši nosaukumus.”
Atbildes uz šo jautājumu nav arī Cesvaines muzejā.
„Piecdesmitie gadi, kad vairs nepastāv māju nosaukumi, bet tiek izveidotas ielas, un kopš tiem laikiem ir arī Brīvības iela Cesvainē,” saka Cesvaines muzeja speciāliste Daiga Matroze
un piebilst: viens no Brīvības ielas atzariem ir Veidenbauma iela – arī šī nosaukuma izcelsme nav zināma, un dzejniekam Eduardam Veidenbaumam saistības ar Cesvaini neesot. Taču muzejam ir ziņas par senākiem laikiem Brīvības ielā:
''Vēsturiski uz šīs ielas atradušās vienas no diezgan lielām dzirnavām – Krasta dzirnavas, kuras šobrīd ir pilnībā zudušas. Dīķu kaskāde, kas saglabājusies no dzirnavām. Vēsturiski saglabājušies skaisti tiltiņi, kas ir zuduši. Pāri Sulas upītei, kas iet no Brīvības ielas. Tālāk Brīvības iela paceļas kalniņā, un tur kreisajā pusē vēsturiski atradās daļa no muižas kompleksa ēkām”.
Sākotnēji rija, vēlāk linu fabrika, padomju saimniecības „Cesvaines” laikā mehāniskās un saimniecības darbnīcas. Pārsvarā Brīvības ielā šobrīd ir privātmājas – lielākas, mazākas, atjaunotas un no jauna būvētas. Taču reiz te bijusi lielāka rosība: te bija pils vešerienes ēka, pirmā aptieka Cesvainē un Gulbja kurpniekdarbnīca. Brīvības iela daudziem ir arī ceļš uz peldētavu – dīķi, kur jau pirms pāris nedēļām atklāta peldēšanās sezona. Taču kā ir dzīvot Brīvības ielā?
''Te ir mierīgs, kluss. - Mierīga iela, nekādi trači te nenotiek, nekādas dzeršanas. - Brīvības iela? Tad gribas raudāt uzreiz - liekas, iešu pa to ielu brīva, vesela, nekas nesāp, optimiste. Eju pie meitas, viņa nāk uz šejieni - pa Brīvības ielu mēs staigājam.''