Brīvības iela Aucē uz kartes atgādina rīkstnieka kociņu – divi zariņi augšpusē, viens apakšā. Iela ir pašā Auces malā, pirmā šķērsiela, iebraucot pilsētā no Jelgavas puses.
Iela izskatās pēc lauku ceļa. Pašā ielas sākumā – Brāļu kapi, tad Albrekšu kapi, privātmājas, tālāk degvielas uzpildes stacija (DUS).
Brāļu kapos nevar nepamanīt garumgaru sienu. Uz tās kritušo kareivju vārdi. Pāraugušos dzīvības kokos piemineklis ar piecstaru zvaigzni un slavinājumu padomju kareivjiem – atbrīvotājiem. Pie sienas ar kritušo karavīru vārdiem mijas mākslīgās neļķes un čipsu paciņas, Georga lentīšu uzlīmes un divlitrīgā "apinīša" pudeles. Un neiztrūkstošs ir uzraksts krievu valodā – "Mūžīga slava varoņiem".
Pārejot plašam pagalmam, Latvijas Radio satiek kādu kungu, kurš iegrimis dārza darbos.
Viņš zina stāstīt – Brīvības iela Aucē tapusi padomju gados. Jo te izveidoti Brāļu kapi, kur skolēniem bijis ik gadu obligāti bijis jāiet.
Arī par to, kā šie kapi radušies, vīrietis var pastāstīt. Pirmos karavīrus apbedījuši Brāļu kapos Auces centrā, pašā tirgus placī, kur tagad Aspazijas laukums. Vēlāk gan apķērušies, ka pašā pilsētas centrā Brāļu kapi – tas nav loģiski, un karavīrus pārbedījuši vietā, kas nu ir Auces Brīvības ielas pats sākums. Pēc tam tur apbedīti vēl karā kritušie no visas apkaimes.
Dodoties tālāk, Brīvības iela šķiet kā izmirusi. Pat suņi nerej, tie laiski guļ saulītē.
Latvijas Radio satiek Ligitu – viņa Brīvības ielā Aucē dzīvo gadu. "Šeit ir pavisam cita attieksme pret cilvēkiem. Visi smaida, katrs pateiks labdien," viņa saka. Dzīvot Brīvības ielā esot ļoti labi. "Kā jūs domājiet, vai es Rīgā varētu atļauties dzīvot Brīvības ielā? Visi saka – nu nē!” teic Ligita. Tiesa, pašā Aucē daudzi iedzīvotāji nezinot, ka pilsētā vispār ir Brīvības iela.
Sarunas laikā no pastaigas atgriežas Ligitas bērni ar suņiem. Bērniem dzīvot Auces Brīvības ielā patīkot – var iziet ārā un pastaigāties. Abiem no patversmes paņemtajiem suņiem arī esot gana vietas, kur izstaigāties.
Atvadoties no Ligitas, Latvijas Radio uz Brīvības ielas ierauga sievieti uz velosipēda. Viņa dodas uz kapiem.
Taujāta, vai braucēja zina, ka šī ir Brīvības iela, viņa atzīst – kauns esot atzīties, bet tiešām neesot zinājusi, ka necilā ieliņa nes Brīvības ielas vārdu.
No uzņēmumiem sestdienā Brīvības ielā strādā tikai DUS. Tā arī iezīmē pilsētas beigas – aiz DUS jau ir zemnieku tīrumi. Latvijas Radio aprunājas ar stacijas darbinieci – šeit strādāt viņai patīkot, Aucē dzīvojot jau no bērnības. Arī bizness vedoties, klientu pietiekot, braucot gan lauksaimnieki, gan vienkārši Auces iedzīvotāji.
Jo tālāk iet pa Auces Brīvības ielu, jo skaļāki kļūst putni, ceļš dubļaināks un māju mazāk. Vienā pusē divi ozoli. Izskatās, ka kādreiz sargājuši kādas mājas iebraucamo ceļu. Otrā pusē – uzraksts "Privātīpašums", iebraukt, staigāt aizliegts. Zem kājām dubļi, smaržo zeme.
Brīvības iela, vismaz Aucē, beidzas "Sadales tīklu" stacijā. Tajā spoži zibinās stikloti izolatori un uz visām pusēm - kā tādi ceļi no Romas - aiziet vadi.
