Vilis atminas bombardēšanas pēdas
Saulainā septembra pēcpusdienā Brīvības bulvārī Jelgavā ir dzīva satiksme, plašas, glīti nobruģētas ietves un veca liepu aleja. Laika zoba jau apskādētas nelielas mājas mijas ar jaunieceltiem namiem. Kājāmgājēju ir maz, bet vietējie steidz izmantot atvasaru, lai apdarītu dārza darbus.
Vienā no pagalmiem rosās Vilis. Viņš ielā, kura allaž esot nesusi skanīgo Brīvības vārdu, nodzīvojis visu dzīvi. „Te bija viss tādās smiltīs plūstošās. Mums patika skatītie: kura mašīna brauc, tā nogrimst, kura brauc, tā nogrimst. Un pēc kāda brīža brauc traktors vilkt visus ārā.”
Vilis dzimis 1947.gadā un vēl atminas laikus, kad Brīvības bulvārī varēja manīt Jelgavas bombardēšanas pēdas, bet netālu audzis liels ābeļu dārzs, kurš puikas gājuši ābolos.
„Lielas bumbu bedres. Mums jumts bija vienos caurumos, jo te bija bumba sprāgusi,” atminas Vilis.
Zeme Brīvības bulvārī Viļa ģimenes īpašumā nonākusi vien pāris gadus pirms Otrā pasaules kara: „Vecaistēvs bija iepircis 1939.gadā jaunbūvi no…nu, vārdu sakot, kā nu tur radu rakstos bija rakstīts – no Izraēlas tautības pilsoņa. Mums jau zeme bija divreiz lielāka. Noņēma nost. Tā māja ir uz mūsu zemes, vēl tur iela.”
Liela daļa Viļa tuvāko un tālāko kaimiņu šeit ir jaunpienācēji. Tas gan nenozīmē, ka viņi šeit dzīvo tikai gadu vai divus.
Žogam piegulošo teritoriju sakopj kungs, kurš šeit dzīvo kopš 1996.gada: „Klusa iela, jā. Maliņā ir tā iela. Vecās liepas vēl ir saglabājušās. Māja ir celta 1934.gadā. Saimnieks pats nomira. Nopirku no mantiniekiem. Viņam sieva bija krieviete ar divām augstākajām izglītībām, bet neprata latviešu valodu un nebija darba. Dēls viņai kaut kur Arhangeļskā „podpolkovņiks” bija. Tas uzaicināja uz turieni. Tā viņi pārdeva māju un aizbrauca.”
Slimnīca ne tikai vietējiem
Tomēr Brīvības bulvāris ir pazīstams ne tikai jelgavniekiem. Tieši tur atrodas Jelgavas pilsētas slimnīca, kur ik gadu nonāk ne vien Zemgalē, bet arī Kurzemē dzīvojošie.
„Neatliekamā medicīniskā palīdzība ved no Leišmales. Tālākie punkti ir Kurmene un Tālkalne. No rietumu puses mums ved, ieskaitot Kandavu un Saldu,” stāsta ķirurgs un Jelgavas pilsētas slimnīcas valdes loceklis Andris Ķipurs.
Iespaidīgā slimnīcas ēka redzama pāri visiem Brīvības bulvāra namiem.
Trīs no četriem korpusiem jau rekonstruēti, bet korpusā, kur atrodas Uzņemšanas nodaļa, rekonstrukciju plānots pabeigt vēl šogad. „Ķirurģija, terapija, ginekoloģija, bērnu nodaļa, neiroloģijas nodaļa. Protams, arī anestezioloģijas un reanimācijas nodaļa plus operāciju bloks,” stāsta Ķipurs.
Ikdienas problēmas tur esot līdzīgas kā citviet – brīžiem jūtams personāla trūkums, valsts maksātie tarifi par slimnīcas pakalpojumiem ievērojami atpaliek no reālajām izmaksām. Par pacientu trūkumu gan nevarot žēloties. „Dienā Uzņemšanas nodaļā griežas 80-90 pacienti. Nu jau ir tāds stabils pacientu skaits gada griezumā, un tie ir 13 līdz 13,5 tūkstoši.”
Pie viena no slimnīcas korpusiem ir jaunbūve, kas acīmredzami ir pamesta. „Nepabeigtais starpreģionu dzemdību nams, kurš no 1990.gada ir iekonservēts. Tur nenotiek nekas,” stāsta slimnīcas valdes loceklis.
Tas gan nenozīmē, ka Brīvības bulvārī neskan jaundzimušo balsis. Ik gadu tieši tur dienasgaismu pirmo reizi ierauga daudzi jaunie zemgalieši. „Piedzimst nu jau vairākus gadus tūkstotis vai nedaudz vairāk bērniņu. Dzemdētāju skaits mums ir stabils. Tas nozīmē, ka piebrauc klāt no citiem reģioniem arī.”
Apliecinājums Ķipura stāstītajam gūstams, jau ejot ārā no slimnīcas. Tieši tobrīd pie tīri nomazgātas automašīnas, kas rotāta ar zilām un baltām lentēm, fotografējas pirms trim dienām dzimušā Laura vecāki. Viņi pošas mājup, kur brālīti jau gaida vecākā māsiņa.
„Tāpēc, ka tuvāk sanāca atbraukt. Mēs paši esam no Bauskas. Te Jelgavā nav slikti. Māsa dzima Dobelē. Toreiz mammai gribējās uz Dobeli braukt. Tagad negribējās,” stāsta vecāki.
Nav šaubu, ka šī saulainā septembra diena Brīvības bulvārī paliks viņu atmiņā vienmēr.
