Novembrī jau ap pulksten pieciem vakarā kļūst tumšs. Ja pilsētā ielas ir apgaismotas un redzamība ir normāla, tad izbraucot ārā no apdzīvotām vietām ir pilnīga tumsa. Šādā laikā uz ceļa visneaizsargātākie ir gājēji.
Reida laikā policija pamana jaunieti, kurš gar tranzītceļa, malu iedams tur rokā telefonu. Ar to gan ir par maz, jo tumsā viņu neredz. Tā kā Kristapam šis ir pirmais gadījums, viņš saņem vien brīdinājumu un dāvanā atstarotāju. „Man nav bail iet pa tumsu. Dzirdēti daudzi gadījumi, kad gājēji ir notriekti, jo nav redzami. Nezinu, man ir telefons - spīdinu ar telefonu," saka Kristaps un apsola, ka turpmāk liks atsarotāju.
Kristapa draugs Jānis arī ir pārliecināts, ka viņam nav atstarotāja. Taču kā izrādās tas jaunietim pašam to nezinot iestrādāts virsjakā. Jānis skaidro, kāpēc viņaprāt arī bez atstarotāja ir droši. Jānis domā, ka kādā draudīgākā situācijā uz ceļa, var pagūt nolēkt malā.
Taču būtiski ir tas, ka ar atstarotāju cilvēks tumšajā laikā ir pamanāms jau pa gabalu, bet bez atstarotāja - vien pēdējā brīdī.
Viskritiskākā gājēju kategorija ir cilvēki reibumā. Viņi tumsā bez atstarotājiem vai lukturīšiem nav redzami, pie tam koncertēšanās un uzmanības spējas viņiem ir traucētas. „Bieži nākas dzirdēt argumentus „es te pat netālu, kaut kur pie drauga vai uz mājām, uz darbu strādājis. Pāris soļi var būt liktenīgi," uzsver policijas Rēzeknes iecirkņa inspektors Artūrs Vēvers.
