Latvija Radio: Mēs tagad sēžam parkā skaistā, saulainā dienā. Tomēr ap gaidāmo Lielbritānijas izstāšanos joprojām ir ārkārtīgi daudz neskaidrību. Tādēļ es gribētu vaicāt, kā tas tev liek justies. Vai tu esi satraukts par notiekošo?
Alesters Bīlbijs: Es jūtos ļoti nestabili. Es nezinu, kur tas viss iet un kas notiks tālāk, kādu iespaidu tas atstās uz mani – uz manu karjeru, iespējām atrast darbu. Tā kā šobrīd ir daudz neskaidrības un apjukuma.
Kā tu esi mēģinājis risināt šo situāciju? Es zinu, ka daudzi briti, kuri dzīvo un strādā Briselē, vai nu mēģina atrast darbu, kas nav atkarīgs no tā, vai viņi ir Eiropas Savienības pilsoņi, vai arī mēģina iegūt Beļģijas pilsonību. Vai tu esi darījis kaut ko tamlīdzīgu?
Pašlaik es strādāju Eiropas Komisijā kā ārštata darbinieks. Tas nozīmē, ka man nav nepieciešams būt par kādas Eiropas Savienības valsts pilsoni, lai turpinātu šo darbu. Bet, protams, ja es gribu šeit palikt uz neierobežotu laiku, tad man šeit ir jāreģistrējas. Mans plāns ir iegūt Beļģijas pilsonību. Tas ir iespējams pēc tam, kad es būšu šeit nodzīvojis piecus gadus. Bet tas prasa pamatīgu sagatavošanos. Man ir jāapgūst valodas, jānokārto sociālās integrācijas kurss. Man vēl ir jāizpilda vairāki priekšnosacījumi, pirms es varu to iegūt. Tāds ir mans plāns, bet neviens jau nezina, kā lietas varētu pagriezties. Ja notiek izstāšanās bez vienošanās, tad tas pilnībā visu maina. Tieši tādēļ tas viss ir tik satraucoši.
Es nevaru tam pa īstam sagatavoties, jo nav skaidrs, kas ir jādara. Es tikai daru visu, kas ir manos spēkos, lai paliktu te nedaudz ilgāk.
Vai tu esi kādreiz apsvēris iespēju atgriezties Lielbritānijā un turpināt savu karjeru tur?
Jā, es esmu par to domājis, bet ņemot vērā to, kāda man ir izglītība – esmu studējis valodas un Eiropas studijas – man ir jēga strādāt Briselē vai Eiropas Savienībā. Esmu sācis šeit veidot savu karjeru, un es gribētu to turpināt. Manas karjeras iespējas Lielbritānijā ir ierobežotas, un tas nav arī tas, ko es gribētu darīt.
Es vienmēr esmu uzskatījis sevi par eiropieti, un es gribētu turpināt šādu dzīvi.
Un kā ar vispārējo gaisotni? Esmu dzirdējis, ka daži cilvēki nevēlas atgriezties Lielbritānijā, jo tur pašreiz valda visai negatīva gaisotne un Eiropas Savienība tiek vainota visos iespējamos grēkos. Vai tas kaut kā ietekmē tavu rīcību?
Jā, protams. Ja es atgrieztos Lielbritānijā, tad es droši vien dzīvotu Londonā, kur attieksme pret Eiropas Savienību nebūt nav tik noraidoša, kā daudzos citos valsts reģionos. Lai gan es nāku nevis no Londonas, bet gan no Mančestras. Un tur valda ignorance par visu to, ko Eiropas Savienība dara tās pilsoņiem, apvienojumā ar pacietības trūkumu. Gadiem ilgi viņi ir saņēmuši no plašsaziņas līdzekļiem gandrīz tikai negatīvu informāciju par Eiropas Savienību. Tādēļ viņiem ir diezgan niecīga izpratne par visu to pozitīvo, ko Eiropas Savienība nodrošina. Un tas ir vēl viens iemesls, kas attur mani no atgriešanās Lielbritānijā. Protams, arī politiskā situācija pašreiz ir tik polarizēta.
Cilvēki ir ierakušies katrs savos ierakumos un ieņēmuši tik radikālas pozīcijas, ka ir grūti iedomāties jebkādu kompromisu.
Tā kā atgriešanās man nebūt nav saistoša doma.
Vai tu saskati kaut kādu izeju no šī strupceļa? Es runāju ne tikai par dažādiem balsojumiem parlamentā, bet arī par sabiedrību. Vai sabiedrība drīzumā var kļūt saliedētāka? Vai arī tomēr tas ir attālākas nākotnes jautājums?
Man ir grūti iedomāties, kā tas varētu notikt. Gan starp politiķiem, gan sabiedrībā ir milzīgas domstarpības. Šonedēļ deputāti balsoja par dažādiem turpmāko attiecību scenārijiem un nav varējuši vienoties ne par vienu no astoņām iespējām. Redzēsim, kas notiks nākamnedēļ, kad varētu būt vēl viens balsošanas raunds. Godīgi sakot, lielākajai sabiedrības daļai varētu būt pieņemams kompromisa risinājums, kura ietvaros mēs atstājam Eiropas Savienību – lai gan es personīgi to negribētu - bet saglabājam pēc iespējas ciešākas attiecības ar Eiropas Savienību. Tas būtu maigāks izstāšanās scenārijs ar dalību Muitas savienībā un vienotajā tirgū, kā arī ar savstarpējo noteikumu saskaņošanu. Bet es nedomāju, ka tas notiks, jo Eiropas pētniecības grupa, šie kaismīgākie "Brexit" aizstāvji, lielā mērā nosaka situāciju. Viņiem ir neproporcionāli liela ietekme uz valdību un to, kā Terēza Meja un viņas ministri vada sarunas.
Kādas sajūtas tev rodas, vērojot pašreiz britu politikā notiekošo? Es runāju gan par jau pieminētajiem indikatīvajiem balsojumiem, gan par trešo balsojumu par izstāšanās vienošanos, gan par nespēju nonākt ne pie kāda kompromisa. Kā tas tev liek justies?
Šobrīd politiķus ir ļoti grūti saprast. Šķiet, ka nenotiek itin nekādi mēģinājumi darīt kaut ko, kas būtu valsts, nevis tikai partijas interesēs. Šī atrašanās ierakumos neļauj nonākt pie kompromisa. Es nedomāju, ka britu politiķi ir nonākuši līdz tam, ka viņi varētu būt gatavi sākt sadarboties ar pretējās nometnes pārstāvjiem. Un, kamēr tas nenotiks, mēs turpināsim redzēt pašreizējo bardaku. Mani politika aizrauj, tādēļ es cieši sekoju visam, kas notiek, un mani tas fascinē. Bet vienkāršiem cilvēkiem uz ielas tas viss liek būt neizpratnē un arī izjust sarūgtinājumu par to, ka šie cilvēki, kuriem vajadzēja pārstāvēt viņu intereses, domā tikai par savas partijas izredzēm.
Tas ir pilnīgs bardaks.
Es zinu, ka tu pēdējā laikā esi diezgan aktīvi piedalījies arī dažādos gājienos un demonstrācijās. Kas tevi motivē tērēt laiku un naudu, lai regulāri dotos uz Lielbritāniju un piedalītos šādos pasākumos? Un kur tieši tu esi piedalījies pēdējā laikā?
Vēl pirms 2016. gada referenduma esmu aktīvi piedalījies kampaņā, aicinot balsot par palikšanu Eiropas Savienībā. Kā jau esmu teicis, es aktīvi aizstāvu Eiropas ideju un man tā ir ļoti svarīga. Aizvadītajā sestdienā es piedalījos arī lielajā gājienā Londonā, kas tika plaši atspoguļots medijos. Tā mērķis bija pieprasīt sarīkot atkārtotu referendumu, lai tie cilvēki, kuri ir mainījuši savu nostāju, varētu izteikties. Es nezinu, vai tam būs jebkāda ietekme.
Bet, ja runājam kopumā, tad galvenais, kas mani mudina aktīvi piedalīties dažādās līdzīgās kampaņās, ir apziņa, ka izstāšanās jebkurā gadījumā atstās negatīvu ietekmi. Un tā nav tikai ietekme uz ekonomiku, bet arī uz iespējām, kas ir pieejamas jauniem cilvēkiem. Tās ir iespējas, ko es esmu varējis izmantot. Man tas liekas ļoti svarīgi. Tik daudziem cilvēkiem tiek atņemtas tik labas iespējas. Šī apziņa motivē mani nākt un piedalīties. Nekāda etnonacionāla ideja, ka Lielbritānijai ir jābūt neatkarīgai un jāspēj pašai noteikt savus likumus, nav tā vērta. Turklāt puse no viņu apgalvojumiem ir vienkārši safabricēti. Ja kāds saprot, kā darbojas Eiropas Savienība, tad viņš diez vai dzīvos ar šādiem priekšstatiem. Es domāju, ka izglītības līmenis ir daļa no tā, kas nosaka šādu cilvēku uzskatu veidošanos.
Vēl viens apsvērums, uz kuru ir norādījuši dažādi eksperti - cilvēki izmantoja šo referendumu, lai izteiktu savu neapmierinātību ar globalizācijas ietekmi uz viņiem. Būtībā daudzus ir vadījušas bailes par nākotni un cerība, ka varētu notikt atgriešanās pie skaistās pagātnes, kura patiesībā nemaz nebija tik skaista.
Jā, tajā visā ir arī kaut kas, kas atsauc atmiņā ideju par Lielbritāniju kā starptautisku iekarotāju nāciju, kā impēriju. Es domāju, ka daži cilvēki joprojām vadās pēc šīs domas un vēlētos pie kaut kā tāda atgriezties. Bet man nešķiet, ka izstāšanās no Eiropas Savienības būtu veids, kā to sasniegt. Mēs dzīvojam pilnīgi citā realitātē. Ir pagājuši jau simtiem gadu. Mums vajadzētu gribēt sadarboties ar mūsu tuvākajiem draugiem un sabiedrotajiem, kuri dzīvo pretējā krastā. Par Eiropas Savienību pārāk ilgi tika runāts tikai negatīvā gaismā.
Gan pirms referenduma, gan pēc tam neviens pietiekami skaidri un skaļi nav aizstāvējis ideju, ka dalība Eiropas Savienībā ir nesusi un arī turpina nest Lielbritānijai ārkārtīgi lielu labumu.
Es zinu, ka uzreiz pēc referenduma izstāšanās temats bija ārkārtīgi aktuāls arī privātās sarunās starp britiem, kuri dzīvo tepat, Briselē. Kā ir tagad? Vai tas joprojām ir temats, par kuru notiek vairums sarunu? Vai arī tomēr visi no tā jau ir noguruši?
Man apkārt pārsvarā ir cilvēki, kuri par šo jautājumu domā visai līdzīgi. Man ir paveicies, ka arī manā ģimenē visi aizstāv palikšanu Eiropas Savienībā. Bet es zinu, ka
citu draugu mājās "Brexit" ir kļuvis par aizliegtu tematu, jo tas izraisa pārāk daudz strīdu. Emocijas ir pārāk spēcīgas.
Cilvēki tādēļ zaudē draugus, pārtrauc attiecības ar radiniekiem. Es arī pazīstu vienu cilvēku, kurš balsoja par izstāšanos, bet tagad ir mainījis savus uzskatus un kopā ar mani pagājušajā nedēļā devās gājienā. Es domāju, ka to cilvēku skaits, kuri gribētu palikt Eiropas Savienībā, pašreiz pieaug. Bet man ir grūti iedomāties, kā to visu var pagriezt otrādāk.
Mans pēdējais jautājums ir par nākotni. Vai tu domā, ka Lielbritānija pēc 20-30 gadiem varētu mainīt savu viedokli un atkal kļūst par Eiropas Savienības dalībvalsti?
Tas ir labs jautājums. Es domāju, ka tas ir iespējams. Kad jaunā paaudze ieraudzīs, par ko nobalsoja viņu vecāki un vecvecāki, kad viņi ieraudzīs visas tās, visticamāk, negatīvās sekas uz ekonomiku un viņu dzīves izredzēm, tad es domāju, ka nākamā paaudze varētu nožēlot to, ko ir izdarījuši viņu vecāki. Un tad Lielbritānija atkal varētu kļūt par dalībvalsti. Laiks to rādīs.
