Šī iecere radusies tāpēc, ka arvien pieaug interese par tām saimnieču zinībām, kādas savulaik varēja apgūt Kaucmindes mājturības skolā.
“Šajā spārnā būs pirts skola ar pirts lietām un ar visām latviskām dzīves ziņas lietām, savukārt otrā pusē būs saimnieču, lielsaimnieču skola,” stāstīja Briede.
Gadiem ilgi tukša stāvējusī muižas ēka, nu ieguvusi jaunus logus, bet vienā no telpām meistari steidz mūrēt krāsnis, kā to te iecerējusi Donu saimniece Ilze Briede.
Meistarus, kas vēl mūsdienās prot visus knifus, lai mūrētu krāsnis un kaut vai atjaunotu muižas virtuves siltumskapi, viegli atrast neesot bijis.
“Tas siltumskapis ir palicis no muižas laikiem, interesanti, ka mēs vienu meistaru atsaucām, bet viņam nebija šādas lietas vērtē, viņš saka - šis jājauc nost, te ieliks kaut kādu metāla krāsni, tur viss kurēsies, kaut ko vēl varēs apsildīt, nu ja tu gribi uzliec te priekšā malkas plīti. Es viņam teicu - paldies un uz redzēšanos, jo tas bija tas, ko es gribēju saglabāt, jo tādu siltumskapi, ēdienu siltumskapi es nekur nebiju redzējusi,” stāstīja Briede.
“Un tad mēs ilgi, ilgi meklējām un atradām fantastiskus divus puišus, kuri ir kurzemnieki, no Sabiles, un tad redz, plītiņa jau ir tapusi un te būs arī maizes krāsns,” stāstīja Briede.
“Ir tā doma, ka šeit būs tā saimnieču pasaule, būs baltais ķēķis, kā es viņu saucu, kur mēs cepsim un šmorēsim, savukārt blakus telpa tur būs gatavošanās un meistarklases,” ieceres atklāja Briede.
To, ka vajadzētu tapt saimnieču skolai, pēc Briedes vārdiem, nav tikai viņas pašas vēlme, to izteikušas gan citas godu saimnieces, gan sievietes, kuras vienkārši vēlas apgūt dažādas prasmes un ne tikai ēst gatavošanā.
“Īstai latvju saimniecei jāmāk ēst gatavot, tamborēt, knipelēt, diplomātei būt lielai, smuku galdu uzklāt, un vēl smaidīt,” atzina Briede.
“Tāda ir pamatdoma, ka mēs tiešām nākam ar sievām kopā, kā es saku, taisām putraimdesas, elkoņos līdz asinīm, un runājam par dzīvi, runājam, kā varbūt šodien būt tai mājas sirdij un dvēselei, kā saglabāt arī tādu lietišķu vai tādu lēdiju, vai ne, jo no šodienas sievietes tiek prasīts diezgan daudz, vārdu “nē” arī jāmāk pateikt skaisti un pareizi,” sprieda saimniece.
Taujāta, vai viņas iecerētajā saimnieču skolā nevarēs apgūt līdzīgas zinības, kā savulaik slavenajā Kaucmindē, Ilze Briede nenoliedza, ka tāda ir viņas vēlme.
“Es esmu liels fans kaucmindietēm, un, kad es savās maizes programmās par to runāju, tad ļoti bieži sievas par to saka - varbūt mēs kaut ko tādu varētu sākt atjaunot un varbūt tas ir vajadzīgs šodien, jo mēs esam pazaudējuši to tradīciju nodošanu, jo tajā padomju laikā izkrita, par daudzām tādām lietām nerunāja, jo tāda saimniecības uzturēšana, saimnieču lepnums vai saimniekošana vispār nebija tāda aktuāla, līdz ar to mēs esam drusciņ kaut ko pazaudējuši, mēs esam pazaudējuši daudzas tādas gudrības, un tad ja būtu tāda vieta, kur to visu savilkt, kā tādām pelēm atpakaļ no arhīviem, arī kaucmindiešu lekcijas, kas ir arhīvos pieejamas, es domāju, ka varētu ļoti interesants projekts sanākt,” atzina Briede.
Bet te būs ne tikai saimnieču skola, bet arī Pirts skola, kas jau būtībā darbojas, tās vadītājs Nauris Zutis atzina, ka šīs abas zinības – saimnieču un pirts kopā sader pat ļoti labi.
“Pirts skola saderas ļoti labi kopā ar Ilzes stāstu, jo šie gada godi, rituāli, kas notiek pirtī, sievām šī informācija bija svarīga, un arī es domāju, ka kaucmindietes arī no šī visa ir kaut ko mācījušās un šīs zināšanas apguvušas, tā kā mēs, kā cimds ar roku saejam kopā Ilzes stāstā un manā stāstā,” atzina Nauris Zutis.
“Patiesībā pirts skola jau strādā, ir divas profesijas - ir pirtnieks un pirts meistars, līdz ar to tās mācības notiek,” sacīja Zutis.
Plāni ar šo vietu, Brantu muižu, Ilzei Briedei ir savā ziņā lieli, viens ir saimnieču skola, bet ir arī iecere blakus esošajā ēkā izveidot ražotni, kur tiktu cepti un tirgoti arī dažādi gardumi. Līdz ar to viena slēgtā lauku skola atgūst savu otro dzīvi.
