Bioloģiskajā lauksaimniecībā izmantojamos un tirgū iegādājamos mēslošanas līdzekļus vairs oficiāli nevērtēs kontroles iestādes, kas līdz šim pārbaudīja un deva apliecinājumu, ka konkrētu mēslošanas līdzekli var lietot arī bioloģiskajā sektorā. Tiesa gan, tas nebija bioloģiskās lauksaimniecības kontroles iestāžu pienākums, bet pie tām vērsās paši līdzekļu izplatītāji, ja vēlējās saņemt apliecinājumu savai produkcijai. Lēmums pieņemts, valdībā apstiprinot grozījumus Bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības un kontroles kārtībā, saka Zemkopības ministrijas speciāliste Līga Drozdovska:
"Bioloģiskajiem lauksaimniekiem ir jāprasa pašiem tam piegādātājam, kas piegādā viņam šos mēslošanas līdzekļus, vai tur nav kādi bioloģiskajā saimniekošanā neatļautie minerālmēsli. Mūsu kontroles institūciju pienākumos tomēr nav mēslošanas līdzekļu izvērtēšana, šī bija papildu funkcija, kuru mēs bijām uzlikuši viņiem uz laiku, taču tas nav lietderīgi un atņem viņu kapacitātei diezgan daudz laika. Turklāt izdodot šādu apliecinājumu tā kontroles iestāde nevar dot garantiju, ka pēc mēneša vai diviem šis pats mēslošanas līdzekļa ražotājs pēkšņi nesāk kaut ko pievienot vai mainīt sastāvā."
Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas vadītājs Gustavs Norkārklis vērtē, ka jaunā sistēma, kas palielina pašu zemnieku atbildību, pretī pieprasa arī lielākas zināšanas par to, kādus mēslošanas līdzekļus atļauts lietot. Latvijā mēslošanas līdzekļus papildu iegādā neliela daļa saimniecību, jo lielākoties bioloģiskajā sektorā ir lopkopības saimniecības, kas pašas saražo mēslojumu.
Līdz šim zemnieki nereti konsultējās Augu aizsardzības dienestā, lai pārliecinātos, vai kādu mēslošanas līdzekli var lietot, arī bioloģiski saimniekojot. Tiesa gan, arī dienests atzīst, ka kontroles iestāžu atzinumi bijis viens no galvenajiem orientieriem. Dienesta eksperte Skaidrīte Rulle papildina, ka zemniekiem jāņem vērā, - ir līdzekļi, kas vienā dalībvalstī ir izmantojami biosaimniecībās, bet Latvijā ne:
"Ir tāda grupa ar marķējumu EK mēslošanas līdzeklis, un tur Ministru kabineta noteikumi nosaka, ka dienestā tiek iesniegts marķējuma teksts tāds, kāds ir attiecīgajā dalībvalstī; un ir gadījumi, kad marķējuma tekstā konkrētajā valodā – vācu, poļu vai kādā citā, ir atzīme, ka atļauts izmantot bioloģiskajā lauksaimniecībā. Un mūsu dienestam nav pamata likt šo marķējumu izmainīt. Tāpēc, iespējams, apritē ir arī mēslošanas līdzekļi ar šādu atzīmi, bet vienlaikus neatbilst tieši Latvijas bioloģiskās saimniekošanas normatīviem.''
Viena no kontroles institūcijām, kas līdz šim vērtēja bioloģisko mēslošanas līdzekļu atbilstību, ir ’’Vides kvalitāte’’ Salaspilī. Bioloģiskās lauksaimniecības sertifikācijas programmas vadītāja Laila Pluce skaidro, ka pēdējos gados tirgū arvien vairāk parādās mēslošanas līdzekļi, kurus piedāvā arī bioloģiskajām saimniecībām un uzņēmēji arī vairāk vērsušies pie sertifikācijas iestādēm. ’’Vides kvalitāte’’ pērn izsniegusi astoņus apstiprinājumus un bijuši arī daži atteikumi:
"Būtība nemainās, jo zemniekam ir jāpērk bioloģiskajā lauksaimniecībā atļautie mēslošanas līdzekļi, un mēs tāpat tam sekosim līdzi, ko viņi izmanto. Zemnieku saimniecībām jābūt tagad pašiem atbildīgiem un kompetentiem pašiem pieņemt lēmumu, vai drīkst vai nedrīkst šajā sektorā lietot konkrēto preparātu. To var meklēt internetā, konkrēto Eiropas Komisijas 88 regulu, kur pirmais pielikums ir tieši par atļautajiem preparātiem.''
Latvijā bioloģiskās lauksaimniecības regulējums aizliedz saimniecībās lietot slāpekļa minerālmēslojumu.
