Biķernieku mežā atrodas lielākie nacisma upuru masu kapi Latvijā. No 1941. līdz 1944. gadam tur tika nogalināti vairāk nekā 35 000 cilvēku. Tostarp ne vien Latvijas, bet arī no Austrijas, Vācijas un toreizējās Čehoslovākijas deportētie ebreji, kā arī nacistiskā režīma pretinieki un karagūstekņi.
Šodien pie kādreizējā masu kapa gulst ziedi un noturēts piemiņas svētbrīdis.
Līdzās Starptautiskai holokausta upuru piemiņas dienai Latvijā šīs traģēdijas upuri tiek pieminēti arī 4. jūlijā, jo tieši šajā dienā 1941. gadā ar vairāku sinagogu nodedzināšanu sākās vēršanās pret vietējiem ebrejiem.
"Patiesībā, ja mēs iedziļinātos šajā tēmā, mēs atklātu, ka katrai pilsētai ir "savs 4. jūlijs", kad tika nogalināta vietējā kopiena. Piemēram, Liepājai tas ir 15. un 17. decembris, kad vairāk nekā 2000 cilvēkus nogalina Šķēdē.
4. jūlijs apvieno Latviju kā tādu, bet 27. janvāris jau globālāk aicina mūs pieminēt šos notikumus," sacīja Žaņa Lipkes memoriāla pētniece Maija Meiere-Oša.
Šogad piemiņas dienai ir īpaša noskaņa, jo tā norisinās uz Krievijas agresijas Ukrainā fona. Holokaustu pārdzīvojušajiem un viņu tuviniekiem Krievijas armijas rīcība Ukrainā raisa sāpīgas asociācijas ar nacistiskajiem noziegumiem.
"Diemžēl tās baisās ainas, ko mēs redzam, piemēram, kad bija masu kapu atrašana Izjumā pirms dažiem mēnešiem, – tas pārāk tuvu ir tām ainām, ko mēs redzam liecībās no 1944. gada tepat Biķerniekos, kad te tika atklāti masu kapi. Protams, ir ļoti daudz paralēļu," sacīja muzeja "Ebreji Latvijā" direktors Iļja Ļenskis.
Vienlaikus Ļenskis uzsvēra, ka milzīgais atbalsts, ko Ukrainai izrāda Latvija un citas pasaules valstis apliecina, – kaut ko no pagātnes traģēdijām tomēr esam mācījušies. Un tieši tādēļ ir svarīgi atminēties arī vēstures sāpīgās lappuses.
Holokausta upuru piemiņas ceremonijas piektdien notika arī daudzās citās Eiropas valstīs.
Aušvicas nometnes vietā, kas atrodas mūsdienu Polijas teritorijā, holokausta upuru piemiņas diena tiek atzīmēta bez pompozitātes, klusās lūgšanās un ar ziedu nolikšanu nāvessoda izpildes vietā, kas pazīstama kā "nāves siena".
Vācijas Bundestāgs svinīgā ceremonijā pieminēja nacistu vajāšanas upurus. Pirmo reizi ceremonijā liela uzmanība tika pievērsta arī seksuālo minoritāšu upuru piemiņai, kuriem "pārāk ilgi" bija jāgaida viņu pieņemšana, kā savā runā sacīja Bundestāga prezidente Bārbela Basa.
"Liberālu, atvērtu sabiedrību nevar uzskatīt par pašsaprotamu lietu. "Nekad vairs" – tas ir mūsu visu uzdevums. Kur izplatās naids, neviens nav drošībā."
Holokaustu pārdzīvojusī Rozete Kaca pārmeta, ka dažkārt joprojām pastāv atšķirības starp dažādām upuru grupām, norādot, ka tas notiek gan attiecībā uz seksuālajām minoritātēm, gan romiem.
"Ja cilvēki tiek klasificēti kā vērtīgāki vai mazāk vērtīgi, ja noteiktas upuru grupas tiek uzskatītas par mazāk vērtīgām nekā citas – tas nozīmē vienu: ka nacistu ideoloģija dzīvo tālāk. Un diemžēl tas ir aktuāli arī šodien, jo mēs joprojām redzam naidu pret homoseksualitāti," teica Kaca.
Par antisemītisma atdzimšanu brīdina arī Itālijā.
"Tas ir apbēdinoši, ka pēc tik daudziem gadiem mūsu valstī, mūsu ļoti skaistajā valstī, var atdzimt antisemītisms," spriež Ugo Foa, kuram izdevās izvairīties no nacistu rīkotajām deportācijām.
Tikmēr turpinās vācu mākslinieka Gintera Deminga projekts – kā holokausta šausmu simboli tiek izveidoti "klupšanas akmeņi", kas novietoti pretī nama durvīm, kur dzīvoja uz nacistu iznīcināšanas nometnēm deportētie. Eiropā ir uzstādīti vairāk nekā 70 000 šādu piemiņas akmeņu.
