Padomjlaika mantojums – tā var teikt par bijušo mazuta saimniecību Valmierā, te saglabājušies lielāki un mazāki mazuta rezervuāri, kuros vēl atrodamas arī tā paliekas, mazuta pieņemšanas un sūkņu stacija.
''Nu, kā jau padomju laikā... Mēs arī prasījām šiem darbiniekiem, kas te strādāja, kā te ir gājis, viņi saka, ka nebija jau nekādas noplūdes, bet grūti teikt, ko padomju laikā uzskatīja par noplūdi, varbūt kāda pustonna neskaitījās nekāda noplūde.'' - Valmieras domes priekšsēdētāja vietnieks
Ričards Gailums stāsta, ka pirmais solis ir apzināt situāciju, kāda šeit ir ar piesārņojumu, tāpēc arī piesaistīti speciālisti, kas te veic izpēti.
Šo darbu vadītājs Pēteris Birzgalis kā galveno uzsver - saprast, kā mazuts laika gaitā ir izplatījies un vai tiešām ir kaitējums videi:
''Tas, kas ir tvertnēs, tas ir viens, bet cik ir vidē, augsnē, gruntī, gruntsūdenī, to vislabāk var pateikt tad, kad rok vaļā, arī ar urbšanas metodēm - tā kā mēs, tad tādu priekšstatu var iegūt. Mēs gribam saprast, kāda ir koncentrācija un kāda ir izplatība.''
Par to, ka šajā teritorijā varētu būt problēmas ar piesārņojumu, kā stāsta Latvijas Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra galvenā speciāliste Linda Fībiga, liecina arī tas, ka tā ir iekļauta potenciāli piesārņoto teritoriju sarakstā, tikai līdz šim nebija konkrētu datu:
''Šādās vietās, kur ir piesārņojums, vispirms jāzina, kas tas ir, cik daudz tur ir, tā kā tās [izpētes] izmaksas ir diezgan lielas. Nav diez ko daudz piemēru, ir lielās vietas, piemēram, Sarkandaugavas teritorija, gudrona dīķi, par ko mēs tā kā vairāk vai mazāk zinām. Mazākām teritorijām - tā tomēr ir vairāk vai mazāk pašvaldību iniciatīva, cik daudz darīt, jo tas maksā dārgi. Projektā pašā mēs taisīsim arī tādu informatīvu materiālu, ar kādām metodēm vispār var tīrīt šādas vietas, kas būs arī kā informatīvs resurss priekš pašvaldībām.''
Pamatā līdzīgos gadījumos piesārņojuma likvidēšana nozīmē zemes norakšanu un aizvešanu.
''Aizvešana prom maksā lielu naudu, un lielu naudu maksā arī noglabāšana, un noglabāšana nozīmē arī to, ka šis piesārņojums nekur nepazūd. Tagad projekta ietvaros mēs esam noskaidrojuši, ka efektīva metode ir koku stādīšana, kad attīrīšanu veic, piemēram, papeles, ātraudzīgās papeles, bet papeles laikam šajā pilsētas teritorijā diemžēl nebūs tas pareizais risinājums,'' saka Fībiga.
Tādēļ Valmierā, kā stāsta pašvaldības projektu vadītāja Maija Zālamane, ir meklēts cits risinājums un sadarbībā ar Helsinku zinātniekiem te izmēģinās jaunu metodi:
''Plānojam pielietot elektrokinētisko metodi, kas nozīmē, ka zemē tiks ieguldīti elektrodi, tiks pievadīta strāva, bet tas spriegums nebūs tik liels, lai būtu bīstams kādam interesentam, kas vēlēsies to apskatīt, bet labāk ne.
Tā metode būs tāda ļoti, ļoti interesanta - ar zemes sildīšanu, tur ir speciāli elektrodi, speciālas baktērijas, kas iznīcina mazutu. Šīs metodes priekšrocība ir tā, ka tā ir ilgstspējīga, jo piesārņojums tiks likvidēts uz visiem laikiem.''
Valmieras domes priekšsēdētāja vietnieks Ričards Gailums stāsta - pirmie izpētes rezultāti liecina, ka piesārņojums ir nopietns, bet jebkurā gadījumā šī divus hektārus lielā teritorija tiks sakārtota:
''Tā ir teritorija, kurā praktiski ir visa infrastruktūra, līdz ar to arī Valmieras pilsēta iegūtu investoriem piedāvājamu teritoriju. Kā jūs zināt, pilsētā brīvas vietas, ar ko mēs varam operēt, nemaz nav palicis daudz, tāpēc mēs gribam pēc iespējas ātrāk šo teritoriju sakārtot.''
Tagad vēl turpmākos piecus mēnešus noritēs izpētes darbi, lai konkretizētu piesārņotākās vietas un veidotu to kartējumu, un tad tālāk jau lai veiktu šīs teritorijas attīrīšanu un sakārtošanu.
