Aivis attieksmes dēļ gribējis aizbēgt
"Es tiku biedēts arī ar sanitāriem. Mēs bijām kādi četri palātā. Un es arī novēroju sanitāru attieksmi pret citiem pacientiem. Tur bija vīrietis gados. Viņš nebija agresīvs, bet tā attieksme pret viņu bija tāda, ka es skatījos un es domāju: "Ārprāts! Kāpēc? Viņš it kā neko nedara, bet viņš tika ņemts aiz rokām, stumts, likts, iemests gultā," stāsta Aivis Pīlēģis, kurš devās uz slimnīcu vēl 2018. gadā pēc tam, kad vēlējās apturēt uzmācīgās domas nodarīt sev pāri. Slimnīcā uzturējās vien nedēļas nogalē. Iznākot juties krietni labāk, tomēr nav pārliecināts, ka tas tādēļ, ka būtu tur guvis reālu palīdzību. Kopumā pieredze ir ļoti slikta. Īpaši jau tas, ka viņam neesot skaidrots, kādi medikamenti viņam tiek doti un kāda iedarbība no tiem sagaidāma. Tāpat piedzīvoti arī personīgi apvainojumi.
"Es gribēju runāt ar ārstu – psihiatru. Man tas neizdevās, jo bija brīvdienas. Man tika nozīmēti medikamenti un netika paskaidrots, kas šie ir par medikamentiem.
Es gribēju runāt ar dežūrārstu, bet toreiz māsiņa uz manu lūgumu izsaukt ārstu atbildēja: "Ko jūs gribat ar ārstu runāt? Jūs esat traks"! Tajā brīdī man patiesībā nolaidās rokas un plānoju, kā aizbēgt, kā man tikt no turienes prom,
jo attieksme gan no medmāsām, gan sanitāriem bija diezgan rupja," klāstīja Pīlēģis.
Anetes gadījumā personāls atsaucīgs
Labāka pieredze ir Anetei Kristiānai Volmanei, lai gan viņa uzsver – jāatceras, ka tā tomēr ir slimnīca, un labāk ir, ja tā nav jāapmeklē. Viņai ir 20 gadi. Psihiatrijas un narkoloģijas centrā viņa bijusi jau trīs reizes. "Pirmajā reizē bija depresijas epizode un pārējās divās reizēs bija jaukta mānijas epizode. Man bija ļoti atsaucīgs ārsts un ļoti atsaucīgs personāls. Var aiziet izrunāties un izraudāties."
Viņas pieredzē personāls bijis atsaucīgs un saprotošs, centies palīdzēt un skaidrot notiekošo, un izprast reakcijas.
"Un, kad man bija grūti viņam kaut ko pateikt, es rakstīju zīmītes, un viņš tās tiešām izlasīja. Tās nebija garas."
Anete Kristiāna Volmane gan sprieda – attieksme varētu būt atkarīga no konkrētā darbinieka. "Man, no vienas puses, nešķiet, ka uz manu pieredzi vajadzētu fokusēties tik ļoti. Ir kaut kas jādara, lai nebūtu sliktās un labās nodaļas, sliktās un labās māsiņas. Un es teikšu, ka 16. nodaļa ir labā, bet es zinu citas nodaļas, kas, diemžēl, tādas nav."
Ofēlija: Guvu diezgan traumatisku pieredzi
Ļoti svaiga un nepatīkama pieredze, apmeklējot Tvaika ielas stacionāru, ir Ofēlijai Spektorei.
"Man nevienā brīdī nekas netika skaidrots. Man netika stāstīts, kas tagad notiek un kāpēc notiek. Pirmās konsultācijas laikā [ārsts], godīgi sakot, vienkārši izgāja ārā un atstāja mani rezidentes rokās, kas bija diezgan traumatiska pieredze, jo tu mēģini atvērties un skaidrot, kas ar tevi notiek, bet ārsts vienkārši pieceļas un aiziet," klāstīja Spektore.
Nav bijuši nekādi skaidrojumi par to, kādi medikamenti tiek doti vai kad varēs saņemt personīgās mantas.
"Pilnīgi normāli jautājumi tika uztverti, kā: "Ā! Man ar to tagad jātiek galā!" Kaut vai palūgt atpakaļ savu telefonu vai savus zīmuļus... Uzreiz jau bija pārāk sarežģīti. Palūgt, lai mani pārliek uz citu palātu, kurā man paralēli neviens nekliedz, kas, manuprāt, ir diezgan normāls lūgums, bet tajā brīdī es visu laiku jūtu, ka viss, ko es daru, ir jauni sarežģījumi, jaunas problēmas un viņi ar to nevēlas tikt galā," teica Spektore. Viņas ārstēšanās noslēgusies, stāvoklim neuzlabojoties.
Psihiatrija ir tiesībsarga redzeslokā
Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vadītāja vietniece Gundega Bruņeniece norādīja – psihiatrijas nozare ir tiesībsarga redzeslokā, jo bieži skar tiesības uz brīvību un tiesības uz taisnīgu tiesu. Bruņeniece skaidroja, ka tiesībsargs veic regulāras tematiskās vizītes dažādās psihiatriskajās slimnīcās. Konkrētos gadījumus birojā gan detalizētāk nekomentē, bet norādīja, ka aprakstītajās situācijās iezīmējas jau zināmas problēmas.
"Principā var pilnībā piekrist par pārapdzīvotību, ka tās palātas, kurās ievieto, nereti ir ar vairākiem pacientiem. Tur nav viens vai divi, bet tur ir četri un, kā apraksta, ka ir uzbudinājuma stāvoklī. Tas cilvēkam var būt nepatīkami, un tā varētu nebūt īsti terapeitiska vide," atzina biroja pārstāve.
Bruņeniece gan domā, ka šāda problēma ir zināma ne tikai tiesībsargam, bet arī pašām slimnīcām. Pārbaudēs psihiatriskajās slimnīcās kopumā parādās tādi temati kā medikamentu izmantošana kā ierobežojošs līdzeklis un arī informācijas trūkums par pacientu tiesībām.
"Pacients ir jāinformē par viņa individuālajiem ārstēšanas plāniem un progresu. Un turklāt viņi ir arī jāiesaista šo plānu izstrādē un īstenošanā.
Nevar būt, ka ir kaut kāds plāns, bet pacients par to nav informēts. Tad tas nav atbilstoši," uzsvēra Bruņeniece.
Stingra attieksme drošības dēļ
Rīgas Psihiatrijas un narkoloģija centra Psihiatriskās palīdzības dienesta virsārste Beāte Šternberga neslēpa, ka dažādos stāvokļos esoši pacienti nonāk līdzās. Īpaši tas iespējams šobrīd, kad visiem jānogaida tranzīta nodaļā, lai ievērotu epidemioloģiskās prasības. Tālākās nodaļās gan parasti cenšas piemērot pēc līdzīgām interesēm, stāvokļa un vecuma. Tāpat esot pieejamas nodarbības – mākslas terapija, fizioterapija, mūzikas terapija, un tās notiekot arī šobrīd, Covid-19 laikā. Savukārt nepamatotu personīgo mantu atņemšanu un pārlieku lielu medikamentu izmantošanu kā ierobežojošu līdzekli Šternberga gan noliedza.
"Protams, mums ir gan Ministru kabineta noteikumi, gan mūsu iekšējie noteikumi, kādi priekšmeti drīkst būt pie pacientiem, tādēļ tās mantas tiek pārskatītas. Telefoni – ja pacientam nav nekādi ierobežojumi lietot šo telefonu, piemēram, ja pa šo telefonu viņš kādam nedraud, nefilmē, nefotografē, tad nekādu ierobežojumu lietot, protams, nav. Stingra attieksme, protams, jo šie noteikumi ir jāievēro, un tas ir pašu pacientu drošības dēļ. Tur tādas atkāpes netiek pieļautas, īpaši iestājoties," stāstīja Šternberga.
Kolektīvam tiekot mācīts, kā uzvesties, ja ir agresīvs, uzbudinās vai citādi noskaņots pacients.
"Bez šaubām, droši vien kāds gadījums var būt, ka kāds nelaipnāk ir atbildējis. Kopumā es tādu tendenci gan nenovēroju.
Jāņem arī vērā, ka cilvēki, kas šeit nāk, ir ar psihiskiem traucējumiem, un tas saasina uztveri,"' norādīja virsārste.
VM centra vadības meklējumos
Veselības ministrijas (VM) valsts sekretāre Daina Mūrmane-Umbraško nenoliedza, ka Tvaika ielas stacionārā ir virkne problēmu. Tomēr pie tā vainojama ilglaicīga nespēja atrast stabilu vadību, jo izsludinātajos konkursos pieteikušies pārāk vāji pretendenti, savukārt uzrunātie atteikušies.
"Slimnīca kaut kādā mērā pēdējos gados ir zaudējusi savu pozīciju. Kaut kādu lielāku laiku atpakaļ psihiatrijas centrs vismaz tika pozicionēts kā vadošā institūcija psihiatrijā. Nu, pašreiz tā nav.
Ir vairākas slimnīcas reģionos psihiatrijas jomā, kas atsevišķos pakalpojumos ir priekšā attīstības ziņā un redzējumā. Šis arī būtu nākamajai valdei, kad tā būs pilnā sastāvā, pamatuzdevums – atgūt līderpozīcijas un būt metodiskajam centram, un veikt diezgan nopietnas izmaiņas ārstniecībā," sacīja VM valsts sekretāre.
Tikmēr Tiesībsarga birojā atgādināja – ja pacientiem ir aizdomas par ārstniecības procesa pārkāpumiem, tad atbilstošāk vērsties ar iesniegumu Veselības inspekcijā, tomēr arī Tiesībsarga birojs sūdzības nododot kolēģiem citās institūcijās, ja saskata, ka konkrētās problēmas izvērtējums ir citu iestāžu kompetencē.
