Labrīt

Ziedoņa dienasgrāmatas fragmenti: 18. un 19. novembris

Labrīt

Ziedoņa dienasgrāmatas fragmenti: 24. un 27. novembris

Bijusī VID ģenerāldirektore Pētersone: Valsts iestādes nevar vilkt iekšā politiskajās spēl

Bijusī VID ģenerāldirektore Pētersone: Valsts iestādes nevar vilkt iekšā politiskajās spēlēs

Valsts ieņēmumu dienests (VID) ir lielākā un, iespējams, arī ietekmīgākā valsts iestāde, kuras reputāciju šā gada sākumā pamatīgi iedragāja atklātībā nonākušās ziņas, kas lika apšaubīt atsevišķu dienesta amatpersonu godaprātu. Dienaskārtībā nonāca arī jautājums par visa dienesta efektivitāti. VID reformēšana tagad ir jaunās ģenerāldirektores Ilzes Cīrules uzdevums. Iepriekšējā vadītāja Ināra Pētersone, kas VID bija nostrādājusi 20 gadus, no tiem pēdējos divarpus – dienesta ģenerāldirektores amatā, šā gada maijā iesniedza atlūgumu.

Reti kurš valsts iestādes vadītājs, vadot pēdējās dienas savā amatā, saņēmis tik daudz atzinīgu vārdu no uzņēmēju organizācijām kā maija beigās tika veltīts Inārai Pētersonei – tolaik Valsts ieņēmumu dienesta vadītājai. Pēc vairākus mēnešus ilgiem mēģinājumiem atrast veidu, kā reformēt Valsts ieņēmumu dienestu un atbrīvoties no darbiniekiem, kuru godaprātu lika apšaubīt ziņas par viņu mantisko stāvokli, stundām ilgām sarunām ar finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu (Zaļo un zemnieku savienība) un neskaitāmām intervijām plašsaziņas līdzekļiem, Pētersone iesniedza atlūgumu.

Ar bijušo VID vadītāju Latvijas Radio tiekas viņas tagadējā darbavietā – izdevniecībā „Rīgas viļņi”. Jautāju, vai šā gada sākumā, sākot atklāti runāt par to, ka dažu amatpersonu atrašanās Valsts ieņēmumu dienestā met ēnu uz dienestu kopumā, Pētersone paredzēja šādu iznākumu. „Viennozīmīgi, to paredzēt es noteikti nevarēju. Un, ja tā atskatās, ne tikai gadu atpakaļ, bet arī vēl janvāra beigās, vēl februāra sākumā…Bet tad, kad es redzēju un saprastu, ka es nevarēšu mainīt, ka

vienkārši es tieku veidota kā marionete, kurai, iespējams, vajadzēs izpildīt vienu vai otru uzdevumu,

es labi apzinājos, jo esmu pietiekami ilgi strādājusi valsts pārvaldē, ka tad var sekot sekas,” saka bijusī VID vadītāja.

Viņa piebilst, ka viens no aiziešanas iemesliem bijusi vēlme pasargāt kolektīvu, kurā aizvadīti divdesmit gadi. Atminoties to laiku, kad ziņās teju diendienā izskanēja versijas par „negodprātīgo darbinieku melnajā sarakstā” iekļauto darbinieku skaitu un jautājumi par to, cik prātīgi ir šādus cilvēkus vienkārši „aizrotēt”, Pētersone vēlreiz mēģina izskaidrot, kādēļ atbrīvošanās no, iespējams, negodīgiem darbiniekiem valsts iestādē nav vienkārši paveicams uzdevums:

„Tas, vai var ar konkrētiem gadījumiem iestādes vadītājs cīnīties…šeit tomēr ir likumdošana, jo nevar valsts iestādes vadītājs kaut ko darīt pret likuma varu, ir jāskatās, ko pieļauj normatīvie akti. Pietiekami daudz disciplinārsodu bija piemēroti, arī kriminālprocesi bija uzsākti un vienkārši virzījās savu gaitu.

Tīri uz sajūtām kaut kādām, ar muguras smadzenēm sajūtot un domājot, ka tas ir blēdis vai korumpants, pieņemt lēmumu būtu neprofesionāli no iestādes vadītāja puses.”

Cīņa ar negodprātīgiem darbiniekiem valsts pārvaldes iestādēs tomēr ir tiesībsargājošo iestāžu, piemēram, Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja uzdevums, uzsver Pētersone.

Runājot par pēdējā laikā itin bieži piesaukto nepieciešamību pēc reformām valsts pārvaldē, viņa spriež, ka šādu reformu iespējamība lielā mērā ir atkarīga no politiskās gribas: „Apvērsumam valsts pārvaldē ir jānotiek, šeit nav no valsts iestāžu vadītājiem atkarīgs, bet no tiem, kas var šos lēmumus pieņemt un ietekmēt šo pavērsienu.

Nevar viena pati iestāde attīstīties, ir visiem pārējiem apkārt esošajiem arī jāmainās. Un kādam šī attīstība ir jāvada.”

Tomēr, ņemot vērā šogad gūto pieredzi, Pētersone neizslēdz, ka aiz politiķu runām par reformām var slēpties pavisam citi motīvi, tostarp – vēlme pārdalīt ietekmes sfēras: „Manuprāt, tas ir tas nepareizākais, ka politiskajiem spēkiem mainoties, velk iekšā kaut kādu iestādi. Mēs neesam politiķi. Un, ja šajās spēlēs ievelk tik nozīmīgi iestādi kāda ir Valsts ieņēmumu dienests, tad mēs redzam, kas notiek. Tas noteikti neveicina ne nodokļu maksāšanu, ne arī sabiedrības attieksmi pret valsts pārvaldi.”

Pēdējo mēnešu notikumi ar iespējamo Valsts ieņēmumu dienesta reformu, kuras pirmuzmetums tapis vēl Pētersones laikā, liecinot, ka, gatavojot reformu plānus, ne vienmēr ir iespējams paredzēt visus zemūdens akmeņus: „Mēs sapratām, ka visas telpas, visa infrastruktūra, lai atrastos katrā vecajā rajona centrā, ir dārgi, to mēs vairs nevaram atļauties. Tika piedāvāts ne tikai klientu apkalpošanas jomā, bet arī citos virzienos kā varētu samazināt, ja nemaldos, aptuveni 500 štata vietas. Šīs darbības tika saskaņotas ar finanšu ministri, viņa saskaņoja, bet, kad pašvaldību vadītāji to padzirdēja, ko tas skar un kā tas izskatās, pēkšņi sākās kuluāru sarunas, dažādi iegansti… Vienam: ko tad darīs šajā ēkā, ja VID aizies, ēka stāvēs tukša, nebūs īpašniekam nomas maksa, netiks nodokļi maksāti, vēl kādam kāds radinieks strādā.”

Zemūdens akmeņu lomu, šķiet, lielā mērā apliecina arī fakts, ka Valsts ieņēmumu dienesta darbību regulējošā likuma grozījumi, kas nepieciešami, lai iedzīvinātu reformu, kas paredzēja apvienot Valsts ieņēmumu dienesta Finanšu un Muitas policijas, patlaban iestrēguši Saeimā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Latvijā
Ziņas
Jaunākie
Interesanti