Viņa pastāstīja, ka Latvijas Tautas frontei vienai pašai nepietika balsu. Bijis ļoti saviļņojoši, kā tika skaitītas deputātu balsis. Tauta bija sapulcējusies pie ēkas un sekoja balsu skaitīšanai līdzi. Padome esot dzirdējusi, kā cilvēki aiz loga skaita līdzi.
“Turēju īkšķus, lai balsu pietiktu, jo varēja būt visādi,” stāstīja Čebotarenoka.
Viņa uzsvēra, ka paļāvās uz cilvēkiem, kas nebija no Tautas frontes. “Tie bija kolhoza priekšsēdētāji, izpildkomiteju priekšsēdētāji, arī partijas komiteju darbinieki. Atskatoties atpakaļ, zinu, ka šie cilvēki izrādījās tādi, kuriem var uzticēties un kuri ir par Latviju,” sacīja bijusī Augstākas padomes deputāte.
Viņa arī uzteica kolēģu drosmi šajā brīdī, jo Latvijā joprojām bija izvietota padomju armija. Čebotarenoka stāstīja, ka pēc balsojuma bija jādzied Latvijas himnu, bet deputātiem ar to gājis grūti – lijušas prieka asaras, atskanējuši smiekli. Čebotarenoka atklāja, ka pagājuši aptuveni desmit gadi līdz brīdim, kad viņa bez asarām varējusi nodziedāt Latvijas himnu.
KONTEKSTS:
1990. gada 4. maijā 138 no 201 Augstākās padomes deputāta pieņēma deklarāciju "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu". Augstākā padome noteica valsts varas "de facto" atjaunošanai pārejas periodu, kas beidzās ar Latvijas Republikas 5. Saeimas sasaukšanu.
1990. gada 4. maijā visu dienu pie parlamenta ēkas stāvēja cilvēku tūkstoši, kas sekoja līdzi balsojumam. Deputāti, kuri pēc balsojuma par Latvijas neatkarības atjaunošanu devās uz mītiņu Daugavmalā, tika sveikti ar ziediem un skaļām gavilēm. Komunisti un interfrontieši, kas atteicās piedalīties balsošanā, parlamenta namu atstāja pa sētas durvīm.
1990. gada 4. maijā Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs nosūtīja vēstījumu PSRS prezidentam Mihailam Gorbačovam, kurā teikts, ka Latvijas Republika sāk pārejas periodu. Šāds vēstījums tika nosūtīts arī pasaules valstu valdībām un PSRS tautām un demokrātiskajām kustībām.
