Roberts Aseriņš pēc dažām dienām sāks mācības 11.klasē. Viņš bija pieteicies vasaras darbam savā pašvaldībā, jo netālu no mājām ievēroja kādu bērnudārzu.
"Man taču bija brīva vasara," viņš pasmaida. "Man viņš iekrita acīs tieši tāpēc, ka priekšā tur basketbola grozs, kas man arī ir lielākā kaislība dzīvē, man gribas iemest tajā, iedankot. Jāaiziet uz to bērnudārzu būs, sāku strādāt, un man vairāk iepatikās bērni, nevis tas grozs. Es ar viņiem spēlējos, biju auklītes palīgs, spēlējos, noliku ēst, saklāju gultas. Visu ko tādu, nu mazās lietiņas, paspēlējos, pakavēju laiku, žēl tikai bija viņus pamest."
Pirms četriem gadiem tolaik 13 gadus vecajam Robertam ārsti noteica diagnozi – smadzeņu audzējs 4. stadijā.
Visu 6. klasi un daļu septītās Roberts skolas uzdevumus lēni, bet cītīgi pildīja slimnīcas palātā. Kad bija kļuvis pietiekami stiprs, lai slimnīcu pamestu, Roberts izteica solījumu.
"Vienā brīdī, Roberts teica, zini, es savu pirmo algu ziedošu Bērnu slimnīcai," atceras viņa mamma Kristīne Aseriņa. "Man bija tāds prieks, ka Dievs to tagad dzird. Tagad Robertam būs ilgs laiks, lai viņš mācītos, studētu, meklētu darbu, strādātu un tikai tad to algu atdos. Sanāca tā, ka tas notika tik ātri, bet es ticu, ka Dievam ir cits plāns Robertam un viņš dos vēl iespēju un laiku īstenot citus plānus un solījumus, ko Roberts tagad dos."
Roberts neuzskata, ka būtu izdarījis ko īpašu, ziedojot algu.
"Es domāju, ka tas ir tikai loģiski, atlīdzinājums tikai mazliet," viņš paskaidroja. "Es saprotu, ka mana alga nebija tik liela, lai atlīdzinātu to, kā viņi man palīdzēja, tādā apmērā, bet nu, cik varēju, ar šo solījumu es vismaz atalgoju."
Kaut gan ārsti toreiz pēc smagās operācijas bija ļoti piesardzīgi un nedeva daudz cerību, Roberts iemācījās atkal pats ēst, spert soļus un staigāt. Tagad četrus gadus vēlāk viņš pat nedaudz atkal spēlē savu mīļāko spēli basketbolu. Pēc pārciestās slimības un starošanām gan skaidrs, ka sapnis par basketbolista karjeru nepiepildīsies, tomēr basketbols vienmēr būšot viņa dzīvē.
"Man ir NBA arī draugs, es viņu saucu par čomu, viņa vārds ir Dāvis Bertāns," pastāstīja Roberts. "Viņš [Dāvis] ir superīgs cilvēks. Ja jāskatās uz NBA, kādi ir pārējie spēlētāji, viņš tiešām ir spēlētājs no sirds, viņam nav tikai nauda svarīga, viņš ir vienkārši jauks – uz viņa spēlēm es ceļos, bet ne uz viņa vienīgajām. Vēl man patīk Milvoki, vēl Maiami "Heat" viņu rakstura dēļ."
Kad pirmais lielais solījums izpildīts, Roberts jau izdomājis sev nākamo lielo mērķi.
"Man galvenais ir tas, lai man dzīve saistītos vai nu ar basketbolu, vai ar bērniem," pastāstīja Roberts. "Tā es vienmēr esmu visiem teicis, jo man gribas, lai man patīk mans darbs, ko es daru.''
Savukārt Roberta mamma piebilst, ka viņas dēls ir spēcīgs ticībā sev. "Viņš tic saviem spēkiem, viņš stiprina mūs visus pārējos," atzīst Kristīne. "Kad man beidzas spēks, es varu pie viņa pasmelties, viņš stiprina mani ar padomiem, uzmundrinājumu."
