Pēc 2001. gada 11. septembra teroraktiem ASV toreizējā prezidenta Džordža Buša administrācija pieteica karu terorismam. Drīz pēc tam izveidoja arī ieslodzījuma vietu visiem tiem, kurus amerikāņi sagūstījuši pretterorisma operācijās visā pasaulē, plašāk zināmu kā Gvantanamo cietumu.
Apmēram pusgadu pēc tā atvēršanas Gvantanamo nonāca arī tobrīd 24 gadus vecais Uzbekistānas pilsonis Kamaludins Kasimbekovs. “The New York Times” publiskotajos dokumentos par Gvantanamo ieslodzītajiem lasāms, ka Kasimbekovs bijis “Uzbekistānas islāmistu kustības” dalībnieks. Savukārt tai esot bijusi saistība ar toreiz vēl ietekmīgo teroristisko organizāciju “Al Qaeda”.
Kasimbekova iespējamais apdraudējums pret ASV un tās sabiedrotajiem dokumentos novērtēts ar atzīmi vidējs: "Aizturētais apgalvoja, ka viņa draugs Abduls Raoufs savervēja viņu iesaistīties “Uzbekistānas islāmistu kustībā”. Pēc savervēšanas viņš pameta Uzbekistānu un devās uz Tadžikistānu. Pēc ierašanās Tadžikistānā 1999. gada augustā viņš piedalījās nenoskaidrotā mācību nometnē, kur viņu apmācīja rīkoties ar Kalašņikova automātu AK-47 un raķešu granātu (RPG). Pēc nedēļas aizturētais devās uz nezināmu vietu Kirgizstānā, kur “Uzbekistānas islāmistu kustības” līderis Namangani bija sagūstījis trīs japāņu zinātniekus.”
2000.gadā Kasimbekovs ar automašīnu, kurā bija ieroču krava, aizbrauca tālāk uz Afganistānu. Turpmākos 10 mēnešus viņš tur strādājis kādā auto remonta darbnīcā. Tad, kad Kasimbekovs pretēji savu autoritāšu iebildumiem bija apņēmies apciemot savu ģimeni Uzbekistānā, viņu aizturēja un ielika vietējā cietumā. Pabijis tajā dažus mēnešus, Kasimbekovs pēc atbrīvošanas it kā garlaicības mākts iesaistījās karadarbībā. Tobrīd “Uzbekistānas islāmistu kustība” cīnījās kopā ar talibiem pret ASV un tās sabiedrotajiem Afganistānā. Drīz pēc tam Kasimbekovs nonāca amerikāņu gūstā.
Apmēram astoņus gadus Kasimbekovs pavadīja Gvantanamo cietumā līdzās citiem, kuri bija aizturēti par saistību ar teroristiskiem grupējumiem. Taču tad tika atbrīvots. 2010. gada 22. jūlijā Kasimbekovu atsūtīja uz Latviju. Viņam piešķīra bezvalstnieka statusu. Kasimbekovs nevarēja atgriezties savā dzimtenē - Uzbekistānā, jo tur, visticamāk, viņš atkal nonāktu tiesas priekšā par dalību “Uzbekistānas islāmistu kustībā” un divu milicijas darbinieku nogalināšanu. “De facto” rīcībā esošajos dokumentos lasāms, ka Kasimbekovs ASV tribunālam bija lūdzis viņam atrast citu mītnes valsti:
Aizturētais: "Jūs minējāt, ka Jūs nosūtīsiet mani atpakaļ uz dzimteni, ja Tribunāls atzīs mani par “kaujinieku, kurš nav ienaidnieks”. Taču Uzbekistānā mani sodīs atkal saistībā ar nepatiesām apsūdzībām. Tā nav vieta, kur es varētu atgriezties.”
Tribunāla prezidents: ,,Mēs šādus lēmumus nepieņemam. Mēs lemjam par to, vai Jūs esat uzskatāms par “kaujinieku, kurš nav ienaidnieks”, vai nē. Pēc tam Valsts departaments izlemj, kur Jūs būtu atbrīvojams.”
Ierodoties Latvijā, Kasimbekovam esot piešķirta dzīvesvieta. Tāpat viņš toreiz paudis apņēmību iemācīties latviešu valodu un ievērot Latvijas likumus. Tomēr to, cik ļoti Kasimbekovs ir iedzīvojies Latvijā, varasiestādes un iesaistītās amatpersonas neizpauž.
"Ko mēs saprotam ar integrāciju? Pilnīgi noteikti, ka šī persona nerada bažas mums no drošības apdraudējuma, ka viņam būtu problēmas ar sevis uzturēšanu utt.. Cik plašs ir viņa paziņu vai draugu loks, to es jums nevarēšu pateikt,” norāda iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis (“Vienotība”).
“De facto” uzmeklēja vienu no Kasimbekova paziņām – irākieti Ašrafu Talebu. Vēl pirms apmēram pusgada viņš dzīvoja Latvijā, Muceniekos. Talebs vēlējās iegūt bēgļa statusu. Taču pērn vasarā viņam to atteica. Tagad viņš devies uz Vāciju. Parādot Talebam Kasimbekova fotogrāfiju, viņš nekavējoties viņu atpazīst. Talebs jau kādu laiku bija dzīvojis Latvijā. Taču viņa ienākumi bijuši niecīgi un viņš vēlējies atrast kādu darbu. Tad kādā no islāmticīgo lūgšanas reizēm Talebs saticis Kasimbekovu. Talebs stāsta, ka "viņš jautāja man, no kurienes es esmu. Es viņam teicu, ka esmu no Irākas. Es pajautāju viņam, no kurienes viņš ir? Es neatceros, ko viņš atbildēja, bet laikam teica, ka no Tadžikistānas vai Uzbekistānas. Mēs runājām arābu valodā. Es viņam pajautāju, vai viņš var man palīdzēt atrast darbu Rīgā, jo es jau tur biju dzīvojis ilgu laiku, bet man nebija naudas. Viņš man ieteica sazināties ar vienu irākieti, kurš ir pavārs.” Kasimbekovu viņš raksturo kā atsaucīgu cilvēku. Par Kasimbekova pagātni viņš gan neko īsti nezinot.
Drošības policijā noraida iespēju, ka Kasimbekovs Latvijā būtu radikalizējies atkārtoti vai savervējis citus doties karot uz Tuvajiem Austrumiem."Uz doto brīdi tādas indikācijas, runājot par konkrēto indivīdu, nav,” norāda Drošības policijas priekšnieka vietnieks Ints Ulmanis.
Kasimbekovs ir viena no 680 personām, kas atbrīvota no Gvantanamo cietuma. Taču pašreizējā ASV prezidenta Baraka Obamas sākotnējais mērķis slēgt šo ieslodzījuma vietu, visticamāk, līdz viņa prezidentūras termiņa beigām neīstenosies.
