Bijušais Augstākās Padomes (AP) deputāts Ivars Briedis barikāžu laiku aizvadīja AP ēkā, dienu un nakti atrodoties gaidīšanas režīmā un gatavībā cīnīties par Latvijas brīvību. Aicinājumu doties uz Rīgu viņš atceras spilgti, it kā zvanu būtu saņēmis vakar.
“13. janvāris, bija svētdienas rīts, un ap pulksten puspieciem zvana Ziedonis Ziediņš, jo viņš bija Mazsalacas apgabala deputāts, zvana un sauc: Ivar, braucam, Dainis Īvāns aicina visus pulcēties Rīgā, jo Viļņā jau notiek traģēdija – krievu tanki sabrauc cilvēkus. Nu, mēs arī tepat pie baznīcas satikāmies un, cik tik vien ātri ar žiguli toreiz varēja, arī Rīgā bijām iekšā,” atceras Briedis.
Tobrīd bailēm vai šaubām nav bijis laika. Tās aizstāja apņēmība un dzelžaina pārliecība, ka tas, ko viņi dara, ir pareizi, un to nespēja satricināt ne neziņa, ne Interfrontes iejaukšanās un komandantstundas pieprasīšana.
“Nekas tāds nebija ne izjusts, ne pārdzīvots. Un visa tā Interfrontes trakošana, aizmugurē sēžot, – man taisni aiz muguras viņi sēdēja – kad vienā brīdī viens otram teica: nu, ir tagad mūsu stunda situsi, trīs tūkstoši eksemplāri rokudzelžu jau ir sagatavoti. Mēs tā pagriezāmies ar kolēģi blakus: kāpēc tad tik daudz? “Jūs Baltijā esat par daudz, mēs savu tagad panāksim.” Nu, protams, tas uzsita uzreiz asumu un atbildības sajūtu, jo ārā jau mēs dzirdējām, kā tauta lēnām pulcējas,” stāsta Briedis.
Kā atklāj barikāžu dalībnieks, tautas gandrīz vai pārdabiskā uzticība devusi spēku turpināt cīnīties un stiprinājusi Augstākajā Padomē valdošo vienotību.
“Bija jau ļoti svarīgi mums būt uz vietas un vajadzīgā brīdī pieņemt kādus lēmumus.
Pirmajā dienā nemaz mēs no Saeimas mājas neizgājām, turpat nakti gulējām uz grīdas, paklājām mēteļus vai ko apakšā, jo jebkurā brīdī varēja atskanēt zvans, ka mums jāpulcējas uz plenārsēdi,” stāsta bijušais AP deputāts.
Ivars Briedis atceras – tonakt kā spilvenu izmantojis kurpes un, lai gan pienākums lika atrasties Augstākās Padomes ēkā, viņš devās ārā un stāvēja līdzās pie ugunskuriem kopā ar visiem.
“Ārā pie durvīm mūs sagaidīja, jau stāvēja sardzē un, ka gājām ārā, jau tā kā jutu, ka pilnīgi nostājas miera stājā cilvēki. Un es vienā brīdī vienam prasīju, ko tad jūs interfrontiešus arī šitā sagaidāt? Viņš parādīja kulakus un teica: mēs viņus gaidām šādi. Izejot uz ielas pie cilvēkiem, tāda laba sajūta bija, jo juta, ka cilvēki atbalsta, ka visi ir par. Tie, kuri pazina, teica: turieties, mēs esam par jums un mēs gaidām, ka jūs pieņemsiet vēl labākus likumus, lai mēs varētu, kā saka, tiešām nonāk labā, brīvā Latvijā,” stāsta Briedis.
Barikādēm beidzoties, bijušais Augstākās Padomes deputāts jutis, ka visiem kopā paveikts kas patiesi nozīmīgs – nosargāti ne tikai svarīgākie objekti galvaspilsētā, bet arī tautas gars un brīvība.
KONTEKSTS:
1991. gada janvārī pēc Padomju armijas un iekšlietu vienību uzbrukuma Viļņas TV centram barikādes tika būvētas arī Rīgā. Tolaik 50 tūkstoši cilvēku ilgāk nekā nedēļu aizstāvēja pirms nepilna gada atjaunoto Latvijas neatkarību. Barikādes uzbūvēja no betona blokiem, kā arī novietoja smago tehniku ap stratēģiski svarīgām vietām – Augstāko Padomi, Ministru Padomi, Latvijas Radio Doma laukumā un televīzijas centru Zaķusalā.
20. janvārī pirms 30 gadiem pie Iekšlietu ministrijas apšaudē dzīvību zaudēja pieci cilvēki, bet citi guva ievainojumus. Pateicoties plašajai sabiedrības iesaistei, neatkarības pretinieku mēģinājums pārņemt varu izgāzās.
