Biedrības vadītājs par bēgļiem Latvijā: sabiedrības attieksme mainās, bet politiskās gribas trūkst

Lai gan aizvien nākas saskarties ar aizspriedumiem pret bēgļiem, Latvijas sabiedrības attieksme pēdējo piecu gadu laikā ir kļuvusi daudz pozitīvāka. Taču būtiski arī tas, lai ar bēgļu integrāciju saistītu grūtību risināšanā politiķi vairāk uzņemtos atbildību, intervijā Latvijas Radio pastāstīja biedrības „Gribu palīdzēt bēgļiem” vadītājs un uzņēmuma „Brain Games” īpašnieks Egils Grasmanis.

Intervija ar biedrības „Gribu palīdzēt bēgļiem” vadītāju Egilu GrasmaniMāra Rozenberga

    Reaģējot uz Eiropā samilzušo bēgļu krīzi, pirms pieciem gadiem Latvijā dzima spontāna domubiedru kustība „Gribu palīdzēt bēgļiem”. Patvēruma meklētājiem arvien lielākā skaitā ierodoties arī Latvijā, tieši šīs kustības brīvprātīgie nereti bija tie, kas sākotnējā valsts iestāžu koordinācijas haosā organizēja ziedotāju palīdzību „Muceniekos” nonākušajiem, rīkoja kopīgas tējas pēcpusdienas un palīdzēja ar gluži praktiskiem jautājumiem, ar ko valsts netika galā. Šodien „Gribu palīdzēt bēgļiem” ir oficiāla biedrība, kurai darba „ugunsgrēku dzēšanā” joprojām netrūkst, lai gan patvēruma meklētāju skaits Latvijā ir krities.

    Biedrība „Gribu palīdzēt bēgļiem” pašlaik apvieno apmēram desmit aktīvu domubiedru ar vairākiem tūkstošiem atbalstītāju sociālajā tīklā „Facebook”. „Šo piecu gadu laikā esam spējuši atrisināt diezgan daudz problēmu vai „ugunsgrēku”, ar ko sistēma – sevišķi pašā sākumā, 2015. gadā – netika galā,” saka Grasmanis.

    Tieši ar sistēmas sakārtošanu bēgļu integrācijas jomā, viņa ieskatā, ir veicies vissliktāk.

    „Tur diemžēl liela progresa trūkst. Trūkst lielākas politiskās gribas sakārtot šo jautājumu,” nopūšas biedrības vadītājs.

    Proti, joprojām nav atrisināts pats galvenais jautājums – dzīvesvietas bēgļiem, kuri pēc statusa piešķiršanas „Muceniekos” vairs nevar atrasties. Viņu valodas zināšanas un rocība sākumā ir maza, bet sabiedrības aizspriedumi – milzīgi.

    „Tas ir lielākais iemesls, kādēļ patvēruma meklētāji un bēgļi, kuri šeit saņēmuši statusu, aizceļo projām. Un, kad viņi tiek atgriezti – pēdējā gada laikā ir bijuši vairāki gadījumi, kad ģimenes no Vācijas piespiedu kārtā tiek deportētas atpakaļ uz Latviju, jo viņi šeit ir saņēmuši statusu un mums par viņiem būtu jārūpējas – tad tieši šī ir aktuālākā problēma, ko mēs cenšamies risināt. Jo, līdzko viņus atgriež, viņiem šeit nav nekāda atbalsta. Viņi principā nokļūst uz ielas,” saka Grasmanis.

    Pašlaik biedrība strādā ar vairākām „atgrieztajām” ģimenēm, kam palīdz atrast dzīvokli un darbu, no ziedotāju naudas pirmajā posmā pabalsta arī materiāli. „Liels solis ir tas, ka pērn rudenī noslēdzām līgumu ar ANO Bēgļu aģentūru (UNHCR), kura ietvaros pirmo reizi varam algot dažus mentorus uz pusslodzi un vienu projekta vadītāju, kas ļauj mums mazliet labāk šim jautājumam pieiet,” atklāj biedrības vadītājs.

    Atrast dzīvesvietu atpakaļ pārvietotajiem bēgļiem joprojām esot vislielākā problēma. Pārsvarā – tieši aizspriedumu dēļ. „Es arī pats esmu n-reizes mēģinājis zvanīt.

    Kolīdz izīrētājs dzird, ka tā ir ģimene no Sīrijas, Irākas vai Afganistānas, tā vai nu nomet klausuli, vai atsaka,” atklāj Grasmanis.

    Tomēr viņš ir pārliecināts, ka šo piecu gadu laikā sabiedrības attieksme pamazām sākusi mainīties uz labo pusi. Biedrība „Gribu palīdzēt bēgļiem” rīkojusi dažādus projektus, lai mazinātu stereotipus par to, kas ir Latvijā nonākušie patvēruma lūdzēji un no kurienes viņi ir. Viens no tiem bija „Dzīvā bibliotēka” Kaņepes Kultūras centrā, kur ikviens varēja pie tējas tases dzirdēt konkrēta patvēruma meklētāja stāstu.

    „Mums bija arī projekts „Bēgļu kurpēs”, ko īstenojām vairākās izglītības iestādēs sadarbībā ar Rīgas domi. Tajā devām skolēniem iespēju iejusties dažādās reālās situācijās, ar kādām bēgļi saskaras, piemēram, uz robežas vai bēgot,” stāsta Grasmanis.

    „Esmu pārliecināts, ka sabiedrības attieksme šodien ir daudz pozitīvāka nekā pirms pieciem gadiem.

    Bet gribētos arī, lai politiķi vairāk uzņemtos atbildību un informētu sabiedrību,” viņš uzsver.

    Lai pārrunātu ar bēgļu integrāciju joprojām neatrisinātos jautājumus, biedrības pārstāvji tikušies gan ar premjeru, gan labklājības ministri. Tomēr konkrētas atbildes – kā valsts rīkosies, kad šeit piespiedu kārtā atgriezīs lielāku skaitu savulaik no Latvijas aizbraukušo bēgļu, – joprojām nav.

    Bēgļu krīzes karstumā atsevišķi Nacionālās apvienības politiķi izteicās, ka Latviju no bēgļiem un tam sekojošas tautas iznīkšanas var glābt „tikai aukstums un nabadzība”. Grasmanis gan cer, ka tā neuzskata vairums sabiedrības.

    „Domāju, ka tas ir jautājums – vai mūsu sabiedrība ir pietiekami nobriedusi, lai spētu beidzot kļūt par tādu Eiropas sabiedrību un līdztiesīgu Eiropas sabiedrības locekli, kas ne tikai lūdz, bet arī spēj kaut ko pienest.

    Tas nav kaut kas, ar ko mēs varam lepoties – ka tikai čīkstam, cik viss ir slikti. Patiesībā mēs esam tajā 1% pasaules, kuri dzīvo labi, salīdzinot ar pārējiem. Domāju, ka mūsu sabiedrība pieaug un mūsu vēlme un gatavība palīdzēt – arī,” saka Egils Grasmanis.

    Kļūda rakstā?

    Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

    Latvijā
    Ziņas
    Jaunākie
    Interesanti