Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite jau atteikusies braukt ar striktu sava preses dienesta paziņojumu. ,,Dialogs ar Krieviju iespējams tikai tad, ja tiek atjaunota Ukrainas teritoriālā vienotība,” teikts preses dienesta vēstījumā. Arī Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess uz Maskavu nebrauks, to paziņojis viņa preses pārstāvis.
"Tallinā, noliekot vainagus, mēs nepieminam un negodājam kāda uzvaru vai zaudējumu. Mēs godinām upuru piemiņu un atceramies to karavīru un pretošanās kustības dalībnieku varonību, kuri aizstāvēja savu valsti,” teikts Igaunijas prezidenta preses sekretāra paziņojumā.
Taču ir zināms, ka, piemēram, Putinam draudzīgi noskaņotais Čehijas prezidents gatavojas uz Maskavu doties. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs Eiropas valstu viedokļu atšķirības attiecībā pret Krieviju raksturo ar vārdu ,,bēdīgi,,. Taču atzīst, ka vēl ir laiks ar Eiropas līderiem apspriest vienota viedokļa iespējamību. Tāpēc sarunā ar Bērziņu nolemts lēmumu nesasteigt. „Mēs esam absolūti vienisprātis, ka šeit, protams, ir jāņem vērā tā papildu atbildība, kas ir Latvijai kā ES prezidentūrai un jāskatās, teiksim, situācijas attīstība, kāda tā būs,” norāda Rinkēvičs.
Frāze, ka Latvijai jāņem vērā apstāklis, ka esam ES Padomē prezidējošā valsts, jau labu laiku kļuvusi par vienu no biežāk lietotiem pamatojumiem dažādu politisku lēmumu pieņemšanā vai nepieņemšanā.
„Šādi, pašreizējā periodā nedodot skaidru atbildi, vai Bērziņš dosies vai nedosies uz Maskavu, mēs savā ziņā iegūstam laiku. Mēs iegūstam arī lielākas kaulēšanās iespējas, lielākas sarunu iespējas ar citu dalībvalstu pārstāvjiem,” saka Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Māris Cepurītis.
Līdzīgu viedokli izsaka arī politologs Kārlis Daukšts. „Es šeit gribētu atgādināt viena ģenerālisimusa pārfrāzētu teicienu - ,,Putini nāk un aiziet, bet Krievija un krievu tauta paliek un jādomā stratēģiski par attiecībām ar mūsu kaimiņu,” saka Daukšts.
Taču pēc eksperta domām, lēmumu braukt būtu ļoti smagi pieņemt, jo Krievijai tas dotu iespēju leģitimizēt savu režīmu un Krimas aneksiju. Šoreiz situācija ir pavisam cita, nekā bija iepriekš 9. maija Uzvaras svinībās, kad Latvija prezidenta līmenī tika pārstāvēta Maskavā – tā uzskata eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
„Tā tīri emocionāli man būtu ļoti grūti šajā brīdī braukt uz Maskavu, jo tas politiskais fons ir ārkārtīgi nesimpātisks tai lietai (..). Es saprotu, ka dialogs ir jāuztur un ārlietu ministri to turpinās darīt. Arī mūsējais mūsu prezidentūras laikā (..). Nu, es teikšu tā – personīgi es justos ļoti nepatīkami tādā pasākumā, to es jums varu pateikt,” atklāta ir Vīķe–Freiberga.
Tas vissvarīgākais moments ir – vai Eiropa ir spējīga vienoties un solidāri ieņemt tādu pozīciju, kam visi seko. „Ziniet, es jau nevaru viņa vietā ne spriest, ne runāt. Tas viņam kā prezidentam ir jālemj pašam. Galvenais – lai viņam tad būtu sava motivācija. Un savi apsvērumi tad, protams, jāizskaidro publikai,” uzsver eksprezidente.
Pēc otrdienas sarunas ar prezidentu ārlietu ministrs sacīja, ka par lēmumu tikšot paziņots ,,saprātīgos termiņos”. Precizējot, ka tas nozīmē vismaz vairākas nedēļas.
Ziņots, ka līdztekus Bērziņam arī citu Eiropas valstu vadītāji ieņem atturīgu un nogaidošu pozīciju. To vidū arī Vācijas kanclere Angela Merkele un Francijas prezidents Fransuā Olands, kuri gaida kara izbeigšanos Austrumukrainā. Tiesa, citi Eiropas politiķi, piemēram, Čehijas prezidents Milošs Zemans grasās apmeklēt Maskavu.
Paredzams, ka 9.maijā Maskavā gaidāmās svinības būs grandiozas. Eksperti norāda, ka Krievija tajās varētu uzsvērt savu militāro varenību, tostarp akcentējot, ka Krima ir Krievijas sastāvdaļa, kā arī norādot, ka uzvara Otrajā pasaules karā ir liels notikums ne tikai Krievijas, bet visas pasaules vēsturē. Vienlaikus, ierodoties Maskavā, pasaules līderi riskē atzīt Krievijas politiku un Krimas aneksiju.
Eiropā Otrā pasaules kara noslēgumu ierasts atzīmēt 8.maijā.
