Latvijas Republikas prezidenta vizītes Centrālāzijas valstīs jau ir kļuvušas par tradīciju, īpaši ņemot vērā to, ka tieši sadarbība ar Centrālāziju būs viena no Latvijas galvenajām prioritātēm, uzņemoties Eiropas padomes prezidējošās valsts pilnvaras nākamā gada sākumā. Gan Latvijai, gan Eiropas Savienībai (ES) kopumā Centrālāzijas valstis ir interesantas gan enerģētikas, gan tranzīta jomās, īpaši ņemot vērā Eiropas vēlmi dažādot energoresursu piegādes ceļus, kā arī vēlmi turpmākajos gados attīstīt Ziemeļu apgādes koridoru.
Latvijas delegācijas nākamais pieturas punkts šajā reģionā būs Tadžikistāna. Kā savā mājaslapā norāda Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Tadžikistāna ir viena no nabadzīgākajām bijušām padomju republikām, ar kuru Latvijai tirdzniecības apjomi ir niecīgi, turklāt importa vispār nav. Taču Tadžikistānā galvenās rūpniecības nozares ir alumīnija ražošana, elektroenerģijas ieguve, tekstilrūpniecība un pārtikas ražošana.
Pagājušajā nedēļā, viesojoties Latvijā, Tadžikistānas transporta ministrs Hairulls Assozzodu paziņoja, ka viņa valsts pašlaik aktīvi meklē maksimāli efektīvus alumīnija eksporta tirgus un kā viena no alternatīvām tiek apsvērta tieši Latvija. Tāpat Tadžikistānas transporta ministrs pauda interesi par sadarbības paplašināšanu aviācijā, piedāvājot izmantot Dušanbes lidostas kā tranzīta mezgla pakalpojumus.
Šajā nedēļā pēc viesošanās Tadžikistānā Latvijas prezidenta delegācijas ceļš vedīs uz Mongoliju, ko varētu uzskatīt par tādu kā melno zirdziņu. Par to, ko no vizītes Mongolijā sagaida Valsts prezidents Andris Bērziņš, prezidents Latvijas Radio stāstīja jau aprīlī.
„Jāsaka, ka Mongolija ir interesanta ne tikai ekonomiskajā ziņā, bet arī tīri no ārpolitiskā viedokļa. Atrodoties starp Krieviju un Ķīnu, var likties, ka šī valsts ir ievērojamā abu šo valstu ietekmes zonā, taču Mongolijas varas iestādes ir izvēlējušās ļoti interesantu un pat unikālu ārējo un drošības politikas stratēģiju.
Tā ir tā dēvētā „Trešā kaimiņa politika". Par spīti gan Ķīnas, gan Krievijas vēlmei palielināt savu ietekmi Mongolijas rūpniecībā un dabas resursu ieguvē, Mongolijas līderi ir attīstījuši spēcīgākas attiecības ar pasaules vadošajām demokrātiskajām varām, tostarp ASV un ES, Āzijas un Klusā reģiona valstīm, Indiju, Turciju, kā arī dažādām starptautiskām organizācijām,” klāsta Bērziņš.
„No otras puses, Mongolija pēdējā laikā, varbūt ne ļoti pamanāmi, bet ir nonākusi politikas analītiķu uzmanības centrā. Galvenokārt Krimas aneksijas dēļ. Proti, Padomju Savienības atbalstīta referenduma laikā Ķīna zaudēja aptuveni pusotru miljonu kvadrātkilometru lielu teritoriju, kas tagad ir neatkarīgā Mongolija. Apmaiņā pret šo teritoriju Ķīnas kontrolē tika atstāts iekšējās Mongolijas reģions, kas joprojām ir trešais lielākais Ķīnas reģions. Iespējams, ka, atceroties šo referendumu, Ķīna tā arī nav nosodījusi Krimas aneksiju, ANO Drošības padomē ieņemot atturīgu pozīciju. Skaidri atbalstot Krimas aneksiju, Pekinas varas iestādes nodotu arī nevēlamus signālus neatkarības atbalstītājiem Taivānā, Tibetā un arī Sindzjaņas Uiguru autonomajā rajonā,” Mongolijas ģeopolitisko stāvokli komentēja Bērziņš.
