Fonds šogad atzīmē 15 gadu jubileju, un šajā laikā bērnu, vecāku un dakteru atbalstā ieguldīti apmēram pieci miljoni eiro. Pērnā gada beigās to papildināja fonda vēsturē lielākais ziedojums – miljons eiro no uzņēmuma „Mikrotīkls”.
Sarunu ar Lieni Dambiņu Latvijas Radio sāk pie kartes līdzās Bērnu slimnīcas ieejai. Rotaļlaukums, Konsultāciju māja, ēdnīca, Onkoloģijas nodaļa – Dambiņa uzskaita vietas, kas šogad tiks pie ziedotāju atbalsta. Ir saulaina diena, un saruna notiek, apvienojot to ar pastaigu pa plašo slimnīcas teritoriju. Jautāta, kā ikdienu maina lielais ziedojums, kas sasniedz fonda gada budžetu, viņa saka: „Mums ir daudzkārt vairāk darba, bet mēs jau par to priecājamies. Par šo miljonu daudz ko slimnīcā varēs izdarīt. (..) Tas ir milzīgs ieguvums slimnīcai un bērniem, jo labumu, ko iegūs mazie pacienti būs ļoti daudz.”
Proti, būs jauns aprīkojums onkoloģijas nodaļā, ārsti varēs apgūt papildu zināšanas, būs papildu iespējas bērniem, kam nepieciešama ārstēšana ārvalstīs, būs labāka rehabilitācija un bērnu ēdināšana, kas uzlabosies visā slimnīcā. Tāpat labāka infrastruktūra būs vecākiem, kam būs jāuzturas slimnīcā bērnu slimības dēļ.
Rotaļu laukums ieplakā slimnīcas priekšā. Līdz vasarai ar ziedotāju atbalstu tas piedzīvos pārvērtības. Turpat ir atjaunotā Konsultāciju māja un viens no Labdarības fonda pirmajiem projektiem – Saulaino dienu bibliotēka. Viņa uzsver, ka ir ziedotāji, kas ziedojuši daudzus gadus. Tie nav bijuši apjoma ziņā lieli, toties regulāri, tādējādi kopumā tomēr veidojot lielu summu. Visa fondā vēsturē slimnīcā ar ziedojumiem ir investēti pieci miljoni eiro. „Uz šī fona viens miljons eiro – mēs saprotams, ka tas ir milzīgs ieguldījums. Var izdarīt tādas lietas, kas bijušas sen plānotas, taču ļoti naudietilpīgas. Tas nozīmētu rīkot publisku akciju un aicināt cilvēkus ziedot, un vienmēr jau šķiet, ka ir akūtākas lietas, kam būtu jāpalīdz. Piemēram, individuāla palīdzība bērniem, lai tie varētu nokļūt ārvalstīs, onkoloģijas nodaļa, pacienti, kam ir vajadzīga regulāra palīdzība (..),” uzskaita Dambiņa. „„Mikrotīkla” ziedojums palīdz izdarīt lietas, kuras līdz šim nebija sanācis izdarīt,” norādīja fonda vadītāja.
Vaicāta, vai „Dāvja gadījums” valstij ir kaut ko mācījis, viņa atbild: „Nu, kā lai saka. Jāizšķir divas lietas.
Ja šodien būtu tāds pats pacients kā Dāvis, tad nekas nav mainījies. Valsts nav radījusi mehānismu, kā šādā brīdī palīdzēt pacientam.
Tas nozīmē, ka mēs rīkotos tāpat kā iepriekš (..).
No otras puses, ir pacienti, kuriem valsts apmaksā [palīdzību] (..). Ir pacienti, kuriem šo veidlapu [kas ļauj pacientam palīdzību meklēt ārzemēs] vajag ļoti ātri, un tad Nacionālais veselības dienests ļoti ātri un bez nekādas birokrātijas palīdz. Ir vairāki bērni, kuriem šī veidlapa operatīvi bija jānokārto (..),” uz slikto un labo norāda Dambiņa.
Viņa atzīst, ka fonds ir kā „plāksteris” slimnīcas nepietiekamajām finansēm. Tomēr tāds arī bija tā izveides mērķis.
Dambiņa stāsta, ka gadu gaitā mazliet mainījušās Bērnu slimnīcas Labdarības fonda funkcijas – vairāk tiek strādāts preventīvi, un palīdzība arvien biežāk sniedzas ārpus slimnīcas teritorijas, jo atbalsts bērniem un vecākiem bieži vien ļoti vajadzīgs arī pēc izrakstīšanās.
Viens no šādiem piemēriem ir akcija „Drošais apmetnis” priekšlaikus dzimušu bērnu atbalstam līdz divu gadu vecumam, kur ziedojumos savāca 62 000 eiro. Latvijai kā vienai no retajām Eiropā šādas valsts programmas nebija.
Visbeidzot, Bērnu slimnīcas jaunās Onkoloģijas nodaļa, kas rekonstrukciju gaidīja ilgus gadus. Šopavasar tā pārcelsies uz jaunām telpām – pilnībā atjaunotu simtgadīgās slimnīcas ķieģeļu ēku, kas savienota ar daudzfunkcionālo korpusu. Šīm telpām aizies liela daļa no „Mikrotīkla” ziedojuma.
„Iekārtojums var būt maziņš un pieticīgs, un maksimāli orientēts uz bērniem. Gribējās, lai viņiem, mēnešiem esot šajās telpās, būtu sajūta, ka viņiem šīs sienas palīdz – lai spēļu istabas būtu aprīkotas un uz sienām speciāli zīmējumi. Mēs konsultējāmies ar mūsu mākslas terapeitiem un psihologiem, kādas krāsas izmantot un neizmantot, kādas ilustrācijas var būt un kādām labāk nebūt. Tur ir ieguldīts ļoti rūpīgs darbs (..),” pauž Dambiņa.
