Kad iepazīst, tad pieņem
Vaivaru pamatskolā Latvijas Radio bija maijā un tur satika Mihailu, trešās klases skolēnu, kas ar nepacietību gaida izlaidumu. „No sākuma izdos liecības, būs svinīgais rīta aplis un dos diplomus," saka Miša. Viņš ir viens no šiem 4000, kas ar asistenta palīdzību apgūst mācības parastā skolā Vaivaros, nu jau 4. klasē. Asistene Kristela uzsver, ka Miša skolā iekļaujas labi. „Viņš ļoti labi iekļaujas. Man liekas, ka viņš visu var. Vienīgā problēma varētu būt tā, ka citreiz var ieskriet stenderē, to neredzot," norāda Kristela.
Miša ir drošs un nebaidās no šādām ikdienas situācijām. „Piemēram, kad eju uz otro stāvu un kādu telpu neatrodu, pasaku, lai kāds aizved mani uz to telpu," viņš stāsta.
Kaut Miša ir neredzīgs, viņa ikdiena neatšķiras no citu vienaudžu gaitām. Arī viņam ir pēcskolas aktivitātes un kāds piepildāms sapnis. „Man gribētos nodarboties ar dziedāšanu vai spēlēt uz kāda mūzikas instrumenta. Man ļoti patīk tēlot kino. Tagad es arī mācīšos spēlēt ģitāru, un es ļoti gribētu lēkt ar izpletni no diviem kilometriem," viņš norāda.
Bez Mišas Vaivaru pamatskolas 7. klasē mācās Georgs, arī neredzīgs zēns. Viņa klasesbiedrs Eduards tajā neko īpašu un neierastu nesaskata. „Citreiz arī ir tā, ka Georgs kaut ko vairāk zina un var padalīties ar informāciju (..) Es nesaskatu, ka viņam ir kādas īpašas vajadzības," saka Georgs.
Georga un Eduarda klasesbiedrenes Aivas mamma Solvita nešaubās par vajadzību mācīties skolā, kurā ir dažādi bērni. Ir skaidrs, ka vecāki skolā neiet, taču caur viņiem arī bērnos tiek nodota pozitīva attieksme un sarunā ir nojaušams, ka mani jautājumi par viņu sajūtām, mācoties šadā skolā, ir nesaprotami. „Nu, es uzskatu, ka labi ir tas, ka bērni jau no mazotnes aug un redz cilvēkus sev apkārt, dažādus. Galvenais, ka viņi ierauga un nav tā, ka viņi apsmej. Viņi zina, ka tādi cilvēki ir un bērni un uzvedās savādāk. Drīzāk palīdzēs nekā muks prom," saka Aiva.
Bērniem ar speciālajām vajadzībām nepieciešama īpaša pieeja
Lai nodrošinātu šādas skolas pastāvēšanu ir nepieciešams sistemātiski un nepagurstoši pieprasīt vajadzīgos līdzekļus. Dažkārt nepieciešams uz atbildīgo institūciju zvanīt pat katru, pat vairākas reizes dienā. Katram bērnam nepieciešama individuāla pieeja. Iespējams tieši šī Jūrmalas pilsētas Vaivaru pamatskolas direktores Ineses Kārkliņas un viņas komandas neatlaidīgā attieksme ir pierādījums tam, ka parasti bērni var mācīties kopā ar vienaudžiem, kam ir speciālās vajadzības. Kā uzsver Inese, tad ir nemitīgi jāseko katra bērna rīcībai, lai palīdzētu to attīstīt. „Un tad Georgs arī stāstīja, ka "Šššš!" - izdarot šitā viņš uzreiz saprot, kur ir ceļš. Viņš dzird skaņu un aha, tur ir cietā skaņa , tur ir mīkstā, tātad viņam ir jāiet šeit. Un mums skolotājiem, līdz ko mēs to uzzinām un aptiekam, un saprotam, ka tas ir, mums uz to ir jābalstās, mums tas ir jāņem un uzreiz jāattīsta," norāda Kārkliņa.
Arī skolas speciālā pedagoģe Ilva Apine uzsver, ka darbs ar bērniem, kam ir speciālās vajadzības, tomēr atšķiras un ir nepieciešama speciāla pieeja, ja grāmatā uzdevums saka: "Aplūkojiet attēlu!" „Vienkāršas speciālās izglītības metodes, tīri reāla uzskate. Meklējam kaut kur, skraidām pa skolu. Mēģinām saprast vai mums ir tas reālais priekšmets, kaut kāds vai, ja tur ir kāds vienkāršs, kaut kādas ģeometriskas figūras vai kaut ko.. To var uztaisīt viņam sataustāmā veidā. Nu mācīt, vilkt ar pirkstu un skaidrot, un viņš ar laiku pats spēj sataustīt un saprast, kas tur ir uzzīmēts," norāda Apine.
Taču šādas individuālas pieejas un draudzīgas vides veidošana nepavisam nav viegla. Ir jāpaiet kādam laikam, lai bērni pierastu viens ar otru. Pagājušajā gadā Vaivaru skolā, projektu nedēļas laikā bērniem grupās bija jāprezentē materiāli ar nosaukumu "Manas skolas stiprās puses". Skolas direktore stāsta, kā šīs nedēļas ietvaros kāds skarbs un tiešs devītās klases skolnieks atzinās. „Viņš pateica tādus vārdus, kad mēs tajā brīdī skolotāji ar asarām acīs sēdējām. "Bija laiks, kad man neinteresēja bērni ar speciālām vajadzībām mūsu skolā, tad bija laiks, ka man viņi traucēja", un viņš to stāsta visai skolai, nevis tikai skolotājiem kaut kādā pielīšanas nolūkā. Un tad viņš saka: "Tagad ir tā, ka es lepojos ar to, ka es mācos šajā skolā," atminas Kārkliņa.
Vaivaru skolā mācās ne tikai neredzīgi bērni. Ilze Lappuķe ir puisēna vārdā Dāvis mamma. Dāvim ir autiskā spektra traucējumi un mamma uzsver, ka Vaivaru skola, vidēji lielo bērnu skaitu klasēs un individuālās pieejas dēļ ir tā ideālā vieta, kur attīstīties un augt katram savā tempā. „Es domāju, ka nu jau līdz trešajai klasei esam tikuši, tad tās lietas tikai uz priekšu ies. Kad Dāvis atnāca uz skolu, viņš pazina tikai dažus drukātos burtus un viss. Nu, varbūt, vēl nedaudz rēķināt, jo matemātika bija labāka. Bet tagad jau viņš lasa un raksta," saka Ilze Lappuķe.
Šī skola ir viens no nedaudzajiem pozitīvajiem Latvijas piemēriem. Iekļaujošā izglītība ir IZM prioritāte laika periodā no 2007. - 2013. gadam. Lai tā notiktu šobrīd ir iespēja savam bērnam ar speciālajām vajadzībām nokārtot asistenta pakalpojumus. Mišas asistente Kristela palīdz viņam "atrasties" skolā, sagatavojot mācību materiālus un darba vietu. „Kad sāku šeit strādāt, divu nedēļu laikā iemācījos rakstīt uz Breila mašīnas un arī lasīt," stāsta Kristela.
Jaunās ēkas aizvien nepielāgo cilvēkiem ar īpašām vajadzībām
Šobrīd tiek gaidīts speciālo skolu izvērtējums - finanšu izlietojuma efektivitāte, atrašanās vieta, lai vēlāk lemtu, ko un kā ar tām darīt tālāk. Tāpat tiek vērtētas attīstības un rehabilitācijas centru funkcijas, izvietojums un to turpmākā iespējamā darbība. Šie centri sniedz metodisko palīdzību skolām, kurās iekļauts bērns ar speciālajām vajadzībām. Speciālās izglītības iestādēm valsts katru gadu piešķir teju 49 miljonus latu lielu mērķdotāciju. Uz 64 speciālajām mācību iestādēm tas šķiet ārkārtīgi daudz. Tomēr Strazdmuižas internātvidusskolas - attīstības centra vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem direktore Ligita Ģeida uzsver, ka speciālajiem skolotājiem algas nemaz nav tik lielas. „Algas šobrīd speciālajās skolās ir mazākas nekā masu skolās, viennozīmīgi mazākas, nesalīdzinoši mazākas ar visu pie maksu. Tā piemaksa drusciņ izlīdzina. Ja agrāk tā bija piemaksa par darbu speciālos apstākļos, tad šobrīd nu tā ir piemaksa, lai tu drusciņ justos līdzīgs tiem parasto skolu skolotājiem," salīdzina Ģeida.
Viens no svarīgākajiem ir attieksmes jautājums. Tas pierādās arī būvējot vai pārveidojot ēkas, kad tiek pieaicināti speciālisti, kas izvērtē plānu, taču Invalīdu un viņu draugu apvienības „Apeirons". Vides pieejamības speciālista Aigara Boļa stāstītais pierāda, ka šāda attieksme nereti ir tikai ārēja, jo rezultāts neatbilst normām. „Mākslas Akadēmijā šis joks nesanāca. Vārdu sakot, 2010. gadā pie mums vērsās ar lūgumu izvērtēt skiču stadijā esošu projektu. Mēs uzreiz norādījām, ka tur tie pandusi, ko viņi grasās būvēt. Nu, būs par stāvu, tā nevarētu būt. "Labi, labi, mēs izdomāsim to risinājumu." Pienāk 2012. gada rudens, mēs uzzinām, ka ir oficiāla atklāšana, visi sit sev pa plecu: "Vai, kādi mēs malači!" Un ir uzbūvēti tie pandusi. Tā nevarētu būvēt," pārmetumu velta Bolis.
Mākslas akadēmijas saimniecības ēkas pārbūve pat bija viena no pretendentēm Rīgas arhitektūras balvai, taču, nu darbi nonākuši līdz izskatīšanai tiesā. Es saku: "Absurdāku situāciju vienkārši grūti iedomāties." It sevišķi Mākslas Akadēmijā. Tieši tajā brīdī bija uzsākts šī tiesvedība šajā jautājumā. Godīgi sakot, principā, mums izdevās panākt to, ka nedabūja šīs balvas. Tādā veidā. Bet, nu jā. Un tai skaitā, uz tā fona, uz tās ažiotāžas, tas patiesībā labi noskanēja. Un pēkšņi visi attapās, saprata, ka būs ziepes!" atceras Bolis.
SUSTENTO: Bērnam ir jābūt skolām, lai socializētos
Gan fiziska ēkas pieejamība, gan skolas, gan vecāki un vienaudži, gan dažādas institūcijas veido vidi bērniem ar speciālajām vajadzībām, to uzsver arī Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas SUSTENTO vadītāja Gunta Anča."Es domāju, ka ir jārunā ļoti, ļoti dažādos līmeņos. Jo Jūs saprotat, valsts Izglītības ministrija ir tā, kas veido šo politiku. Šobrīd Latvijā ir 64 speciālās skolas. Un tas nozīmē, ka ļoti, ļoti liels bērnu daudzums aizvien iet speciālajās skolās. Ļoti daudz ir to bērnu, kas mācās mājapmācībā. Bet mans ļoti privātais uzskats pret mājapmācību ir ļoti negatīvs. Un es uzskatu, ka bērns nevar palikt mājās un bērns nedrīkst šo apmācību saņemt divas reizes nedēļā no kāda skolotāja, kurš uz turieni aiziet. Tā nav, pirmkārt, pilnvērtīga mācīšanās, otrkārt, tā nav nekāda veida socializācija. Faktiski, bērns neiepazīstas, neatrod draugus, neatrod iespēju kontaktēties ar sev līdzīgiem bērniem viena vecuma vienaudžiem," kritiska ir Anča.
Ja grib, lai bērns mācās parastā skolā, tad jāiet uz pašvaldību un jājautā, kur ir licencēta vecākam ieteiktā programma, pēc kuras bērns var mācīties. Skolu vecāks var izvēlēties, bet vai skola ņems pretī, ir cits jautājums. Ja grib tieši, piemēram, skolā, kas ir tepat pie mājas, bet tur nav licencēta attiecīgā programma, tad jāiet uz skolu runāties. Un jānoskaidro, vai skola ir atsaucīga, lai uzsāktu visas procedūras, vai būs skolotāji, kas gatavi mācīt šim bērnam. Un tad skolai jālicencē šī programma, jāizdomā atbalsta programmas plāns. Kā uzsver Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere, tad atteikt pašvaldzība nedrīkst, tomēr Tiesībsarga birojs ir saņēmis sūdzību no biedrības "Latvijas bērniem ar kustību traucējumiem" par fizisku skolas nepieejamību. „Ja mēs skatāmies to regulējumu, tad katram bērnam ir tiesības mācīties dzīvesvietai tuvākajā skolā. Katram bērnam... Un valsts ir apņēmusies īpaši palīdzēt šiem bērniem. Tā kā uz papīra, likumos viss ir kartībā, bet dzīvē šīs tiesības netiek īstenotas – bērni nevar mācīties dzīvesvietai tuvākajā skolā," norāda Grāvere.
„Palūdza" uz skolu vairs nevest bērnu
Šobrīd lielākā finanšu slodze ir pašvaldībām, tāpēc iespējams veidojas situācija, kas asistentus izmanto 62 no 101 aptaujātām pašvaldībām, savukārt 19 novadu pašvaldībām nav zināms, cik bērnu ar invaliditāti dzīvo viņu pašvaldībās. Tās atrunājas, ka dati ir sensitīvi, kas tikai norāda, ka viņiem nav ne mazākās intereses noskaidrot šo bērnu skaitu, lai iekļautu viņus sabiedrībā un skolas dzīvē. Situācija ir absurda. Gadās arī tā, ka bērns ar speciālajām vajadzībām, kas uzņemts parastajā skolā, nesaņem visu nepieciešamo atbalstu un speciālā programma netiek pilnvērtīgi izpildīta, tā uzsver Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs. Lielākoties vecāki sūdzas par to, ka izglītības iestādēs katram šim te integrētajam izglītojamajam ar speciālajām vajadzībām nav izstrādāti individuāli plāni. Tad atsevišķos gadījumos ir arī iesniegumi, ka pedagogiem nav atbilstoša izglītības, lai strādātu ar šiem te speciāliem bērniem. Izglītības iestādēs integrētajam izglītojamajam, kuri apgūst šīs te speciālās izglītības programmas, mācību priekšmetos netiek nodrošināts atbilstošs mācību stundu apjoms. Nu, piemēram, tagad ir paredzēts 4 matemātikas, apgūst trīs," ieskicē Platonovs.
Šie noteikumi bieži tiek izpildīti tikai formāli, piemēram, skolēnam ar speciālajām vajadzībām nepieciešams logopēds, tad viņš skolā ir, bet tikai pusslodzi, kas pēc paredzētās programma iespējams nav pietiekami. Skola aizpildinās, ka formāli, taču viss ir kārtībā. Līdzīgu vienaldzību piedzīvoja vājredzīgā Jāņa, kas mācījās vispārizglītojosā skolā vienā no Rīgas mikrorajoniem, mamma Angelika. „Nu sāksim ar pašām elementārākajām lietām, teiksim, nu protams, viņš tur sēdēja pirmajā solā, kā es biju palūgusi un kā arī bija rakstīts, bet, piemēram, bija dažās stundas, kur man vēlāk izrādās nācās iet ar pedagogu runāt, jo viņš tika apsēdināts kaut kur tālāk, lai gan šajā gadījumā tas neko daudz nemainīja. Tie materiāli, kas tika doti un kas bija jānopērk, viņi, protams, bija absolūti nepiemēroti. Teiksim, tie "Vingrinies" ir ļoti maza formāta. Es viņu gāju un kopēju palielināti. Nu mājas darbus mēs mēģinājām pildīt, kā varējām, saka Angelika.
Nepietika ar to, ka skola nebija ieinteresēta Jāņa mācībās šeit, sekoja diezgan izaicinoša skolas personāla attieksme, kas pamudināja Angeliku savu dēlu uz skolu vairāk neatvest. „Otrās klases, pēc jaunā gada jau sanāk, otrajā pusē mani pasauca, tā teikt, uz pārrunām, kur piedalījās mācību pārzinis, psihologs, logopēds, klases audzinātāja, laikam sociālais pedagogs, nu godīgi sakot, es jau vairs īsti neatceros un negribu atcerēties to visu. Un man skaidri un gaiši tika norādīts, ka mans dēls nepabeigs šo skolu, šo klasi, nu viņu it kā nedrīkst nepārcelt, bet principā norādīja, ka... Un vēl tā: "Jūs esat ļoti slikta māte, ka Jūs mokāt bērnu!". Es biju nostādīta tādā situācijā, ka.. tieši tajā brīdī Jancis bija slims, un es viņu atpakaļ uz skolu vairs neaizvedu, es viņu izņēmu un pārcēlu uz Strazdumuižas skolu," stāsta Angelika.
Vecāki: Bērnam skolā ir jāļauj mācīties, nevis jādara lietas viņa vietā
Savukārt neredzīgā Ivana Jāņa neredzīgajai mammai Nataļjai ir krasi pretēja pieredze un iemesls, kādēļ viņi savu dēlu pārveda uz Strazdmuižu, internātvidusskolu - attīstības centru vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem. „Mēs nomācījāmies tikai vienu klasi un tad sapratām, ka izglītības bērnam nebūs. Viņu ļoti mīlēs, bet diez vai viņam kaut kas paliks prātā. Un, protams, mēs pārvedām viņu uz Strazdumuižu," saka Nataļja.
Varbūt šķitīs absurdi, tomēr galvenais iemesls, kāpēc Ivans Jānis vispārizglītojošā skolā nomācijās tikai vienu gadu, ir auklēšanās, kas tika veltīta zēnam. Puikas tēvs Georgijs, kas arī ir pirmās grupas redzes invalīds dalās savā pieredzē.
„Tas, pirmkārt, attiecas uz tuviem cilvēkiem, vecākiem, jo, piemēram, es no 12 gadiem kļuvu par invalīdu. Man ir vēl trīs vecāki brāļi, daudz vecāki un, godīgi sakot, tas man bija tāds liels... Man neviens, nekad neko neuzticēja. Nu, es nezinu, varbūt pārlikt vietām tabureti," atceras Georgijs.
Šie vecāki tāpat kā Strazdumuižas skolas direktore Ligita Ģeida atbalsta integrāciju, tomēr viņi ir bažīgi par to, vai tas notiks tā, lai pēc iespējas labāk attīstītu šo bērnu ar speciālajām vajadzībām un ļautu viņam augt patstāvīgi. „Bieži vien ir tāds priekšstats, ka viņš neredz, tāpēc viņu jāaizved, jānoliek, varbūt viņu pat jāpabaro un jāapģērbj. Arī tas dažkārt tiek darīts arī skolā, arī sākumskolā. Tas nekādā gadījumā tā nedrīkstētu būt, ja skola uzņemtos šo te atbildību saprotot to, ka viņam ir maksimāli jāattīsta šo bērnu, jāveido un jāmāca šīs te zināšanas," saka Ģeide.
Lai gan nelielai, tomēr daļai sabiedrības Jūrmalas pilsētas Vaivaru skola, kurā ir salīdzinoši nelielas klases, līdz 20 bērniem, tās pedagogi, audzēkņi un viņu vecāki rāda priekšzīmi, kā būtu jāveidojas mūsu attieksmei un kādai jābūt saskarsmei ar visiem cilvēkiem, nešķirojot tos pēc invaliditātes. Bet arī uz šo skolu brauc bērni no citām Latvijas pilsētām, kas, pēc Strazdumuižas skolas direktores domām, nav 100% iekļaujošā izglītība. „Vislabākā šī iekļaujošā izglītība būtu tad, ja bērns varētu aiziet jebkurā vietā. Es izeju pa durvīm, man ir pāri ielai skola, tā ir man tuvākā dzīves vietai, un es tur eju un drošu sirdi vedu savu bērnu, un viņš tur tiek pieņemts, un viņš tur mācās. Neskatoties, ne uz kādiem 30 bērniem klasē vai tur ir pieci bērni klasē, bet diemžēl tas tā nav. Tajā brīdī, kad mums jāsāk veidot šīs te speciālās klases un mēs sakām, jā mēs ņemam šos bērnus, tā atkal ir zināma segregācija, tā atkal ir nodalīšana. Tieši tāpat mums ir zināmi gadījumi, kad parasto bērnu, kam nav nekādas problēmas, vecāki protestē, ka tāds bērns ir klasē, jo viņš manam bērnam atņem laiku, viņš tur taisa troksni, viņš tur traucē un es negribu, lai viņš tur ir. Tā ir mūsu sabiedrības attieksme," norāda Ģeide.
