Viņš aizgājis uz aptieku, pajautājis acu pilienus, un tos viņam arī iedevuši. “Nav uzdevuši jautājumu - kādam nolūkam, kas ir noticis,” stāstīja pusaudža mamma Maija.
Māte uzskata, ka pusaudzim zāles nemaz nedrīkstēja pārdot.
Veselības ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītājs Oskars Šneiders savukārt skaidroja, ka regulējuma, kas aizliegtu bērnam, piemēram, 12 gadu vecumā vai 10 gadu vecumā, ieiet aptiekā un iegādāties zāles, nav.
“Šobrīd sarunās ar speciālistiem mēs neesam nonākuši pie tā, ka šādam aizliegumam būtu jābūt,” norādīja Šneiders.
Tas attiecas arī uz receptūras medikamentiem – ja ārsts pusaudzim kādas zāles izrakstījis un viņam ir nauda to iegādei, jaunietim ir visas tiesības šīs zāles nopirkt.
Konkrētie pusaudža iegādātie acu pilieni bija paredzēti gan bērnu, gan pieaugušo ārstniecībā vai simptomu atvieglošanai, līdz ar to nav pieļauts pārkāpums.
Ministrijas un arī zāļu tirgotāju pārstāvji uzsver, ka izšķirošā loma medikamentu tirgošanā nepilngadīgajiem tomēr ir aptieku darbiniekiem, kuri vienīgie var pieņemt lēmumu – pārdot konkrētās zāles pusaudzim vai ne.
“Farmaceita konsultācija, iztaujājot, vai zāles ir nepieciešamas pašam bērnam, vai viņš zina, kā tās lietot, vai viņš ir bijis pie ārsta… Līdz ar to šajā sarunā ir iespējams pārliecināties, ka te nav kaut kādu citu motīvu, kā iegādāties medikamentu konkrētās vainas ārstēšanai,” skaidroja Šneiders.
AS “Repharm” komunikācijas direktore Līga Ribinska uzsvēra, ka te “izpaužas tā būtiskā loma, kāda mūsu sabiedrībā ir farmaceitam, un tas ir attiecināms arī uz situāciju, ja uz aptieku ir atnācis bērns”.
Ministrijā uzsver, ka tā saucamās riska grupas jaunieši, kuru mērķis ir apreibināties, sen jau vairs nedodas uz aptieku, jo zina, ka aktīvas vielas saturošus medikamentus viņiem tur nepārdos.
Veselības ministrija aicina ģimenē izrunāt šos jautājumus, jo šis ir arī uzticēšanās jautājums – vai bērns uzticas saviem vecākiem, vai bērns nebaidās saviem vecākiem teikt – man ir problēmas un nepieciešama palīdzība.
