Kuldīgas sporta hallē notiek volejbola treniņš. Jau otro nedēļu līdzās kuldīdzniekiem trenējas arī ukraiņu komanda no Žitomiras. Komandas trenerim Vadimam Kravčenko bija jāpaliek Ukrainā.
Kopā ar 13 puišiem, kuri pārsvarā ir 12 gadus veci, atbraukusi trenera palīdze un viena zēna mamma.
Lai bērni bez vecākiem varētu izceļot no Ukrainas, pavadones saņēmušas notariāli apstiprinātas pilnvaras, tomēr Latvijas likumdošana paredz, ka bērniem ir jābūt likumiskam pārstāvim, tāpēc viņas kļuvušas par ārkārtas aizbildnēm.
Trenera palīdze Olga Kravčenko norādīja: "Bāriņtiesa ļoti labvēlīga bija pret mums, visus likumus izskaidroja saprotami. Sapratām, ka neko sliktu mums nevēl, ka mums tas ir jāizdara, lai viss būtu pēc noteikumiem, pēc likuma. Sakarus ar bērnu vecākiem mēs, protams, uzturam. Visu, kas te notiek ar bērniem, es fiksēju fotogrāfijās vai rakstu ar vārdiem, dodu viņiem iespēju redzēt bērnus."
Uzrunātie jauno volejbolistu vecāki atzina, ka dažādu pienākumu un patriotisma dēļ palikuši Ukrainā. Lēmums bērnu tomēr sūtīt kopā ar komandu uz Latviju bijis ļoti grūts un pārdomāts.
Volejbolista mamma Olga Ždanova skaidroja: "Jau tad, kad notika sagatavošanās, lai bērnus izvestu, mums atkal bija spēcīgi sprādzieni. Mēs atkal bijām pagrabā, bērns iemiga. Kad trauksme beidzās, es viņu modināju, ko viņš pagrabā gulēs, uzejam augšā, un burtiski pēc 15 minūtēm atkal trauksme un atkal ir draudi. Tad es sapratu, ka sevi pieķeru pie domas, ka ātrāk viņš varētu braukt prom, lai nedzirdētu tos sprādzienus, neskraidītu pa tiem pagrabiem, lai viņš vienkārši paliktu dzīvs. Bet mēs turēsimies, un simtprocentīgi nav ne mazāko šaubu, ka būs labi, un ar kādiem iekšējiem spēkiem turēsim šo pilsētu un valsti."
Mammas atzina, ka uzticas arī Latvijas sistēmai un saprot, kāpēc viņu bērniem ir nepieciešams ārkārtas aizbildnis.
Volejbolista mamma Jūlija Panščina norādīja: "Jā, mēs esam ļoti apmierināti. Bērns stāsta, ka Latvija sniedz lielu palīdzību. Tā ir barošana, medicīniskā palīdzība. Bērnam spēlējot volejbolu, sanāca kopā ar puišiem nokrist un viņam bija jāliek ģipsis. Es biju izbrīnīta, ka pat tika sniegta bezmaksas medicīniskā palīdzība. Mūsu valstī nekā tāda nav, saprotiet. Tāpēc man bija ļoti patīkami dzirdēt no bērna, ka tiešām ir labi cilvēki, kas var palīdzēt."
Pēc dokumentu iesniegšanas ārkārtas aizbildnība tiek piešķirta divu darba dienu laikā. Kopš 16. marta, kad šāda norma tika ieviesta, līdz 8. aprīlim, proti, nepilna mēneša laikā, ārkārtas aizbildnība nodibināta 497 bērniem.
90% gadījumu par šādiem bērnu pārstāvjiem kļūst Ukrainas civiliedzīvotāji, kas ieradušies kopā ar viņiem, piemēram, vecmāmiņas, kaimiņi, draugi. Pārējie procenti ir Latvijas iedzīvotāji, pie kuriem bērni tiek atvesti.
Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra Bāriņtiesu un audžuģimeņu departamenta direktore Valentīna Gorbunova pauda: "Ir situācija, ka mamma atbrauc ar saviem bērniem un atstāj pie radiem, paziņām, un dodas uz Ukrainu, jo mamma ir mediķis, tēvs karavīrs, skaidrs, ka Latvijā neviens no viņiem nevar atrasties."
Ja tomēr nav neviena, kas šādā ceļa uzņemtos atbildību par Latvijā nokļuvušu Ukrainas bēgļu bērnu, tad vispirms to uzņemties piedāvātu jau Latvijā esošajām reģistrētajām audžuģimenēm, aizbildņiem vai viesģimenēm. Pēc kara sākuma pastiprinājusies iedzīvotāju interese, kā kļūt par aizbildņiem, lai palīdzētu tieši Ukrainas bērniem, apstiprināja inspekcijā.
