Slimnīca nav priecīga vieta. Pat mirklis bez mammas mazai sirsniņai ir sāpīgs. Tikmēr Pneimonoloģijas nodaļas 13. palāta māsu posteņa monitorā ir nepārtraukti. Šie zīdaiņi slimnīcā ir vieni paši. Vienam ir četri mēneši, otram – seši. Diagnoze – plaušu karsonis. Šodien viņi ir divi, gadoties pat trīs, četri un pieci. Gandrīz katrā nodaļā ir bērni, kam mamma vai tētis nevar būt klāt. Iespēju robežās viņus aizstāj personāls.
Klīnikas galvenā māsa Valija Paegle stāsta, ka tie ir bērniņi no aprūpes centriem, daudzbērnu ģimenēm, arī no ģimenēm izņemtie.
„Nav tā, ka katru minūti esam klāt, bet nu mēģina visi,” saka virsmāsa Nadežda Mekša, ”visgrūtāk ir ar trīsgadniekiem, tie jau grib iet un staigāt.”
Bērnu aprūpes centrā skaidro, ka te viss notiek tieši tā, kā lielā ģimenē. Ja grupā ir līdz 10 bērniem un divi aprūpētāji, tad doties līdzi uz slimnīcu mazulim nav iespējams. Smagākos gadījumos, piemēram, pēc sirds operācijas, audzinātājas, kuras nestrādā tajā dienā grupā, cenšas aprūpēt mazuli palātā. Bet tā nav sistēma.
Kamēr bērns saņem zāles no sistēmas, mammas savus mazuļus tur rokās, lai viņi neizrautu adatu vai caurulīti. Vientuļo bērnu rokas sistēmas pilināšanas laikā tiek fiksētas pie gultas un viņš tajā guļ viens pats ar sasprādzētu rociņu. Viens no risinājumiem, kā atvieglot šādu bērnu ikdienu slimnīcā, būtu brīvprātīgo piesaiste. Kā bērnunamā daudz palīdz tieši studenti, arī slimnīcā varētu rīkoties līdzīgi.
„Arī konfesijas, ticīgie, tā varētu būt misija, nu un māmiņu klubi,” spriež aprūpes centra “Pļavnieki” vadītāja Vēsma Priedīte.
Taču slimnīcā saka – ideja nav slikta, bet tad noteikti būtu jārada jauna darba vieta tam, kurš šos brīvprātīgos pārraudzītu - kurš katrs nevar nākt un pieskatīt zīdaini.
Gadā bērnu slimnīcā ārstējas 30 tūkstoši bērnu. Lielākā daļa no viņiem gan ir kopā ar vecākiem. Taču katrs šāds vientuļnieks citu bērnu vecākiem liek aizdomāties par to, kā palīdzēt. Un ar mandarīnu vien, uz pusēm sadalītu, ir par maz.
