Ar trīs rosīgām Bernātu sievietēm Latvijas Radio tikās kafejnīcā „Dzintariņš”, kas piedzīvojusi atdzimšanu, tieši pateicoties Otaņķu ģimenes vēlmei darīt ne tikai pašu labumam, bet ar to dalīties. Malkojot siltu tēju un kafiju un cienājoties ar vietējo Nīcas sieru, kas ticis arī žurnālā, redzams, kā aiz loga rosās ģimenes galva Jānis. Viņš izzāģē aizaugušo priežu puduri un pļaviņu.
Katram ir savs Bernātu stāsts. Vienam tās ir sentimentālas atmiņas par skaisto piejūras ciemu, citam vienkārši iespēja izstaigāt paugurainās priežu meža takas, kur tuvumā šalko jūra. Bernātu stāstu veido cilvēki, daļu no tā tagad var izlasīt žurnālā.
„Žurnāls tapa, apvienojoties dažiem cilvēkiem, darot to, ko viņi prot vislabāk – viens rakstīja tekstus, intervēja, cits fotografēja, maketēja utt. Radošie cilvēki to visu darīja paši,” saka Liene Otaņķe.
Pati ideja par gaumīgu un mūsdienīgu Bernātu žurnāla izdošanu radusies Kasparam Vecvagaram. Un iecere aizrāvusi daudzus, arī vienu no Nīcas novada entuziastēm Annu Šēferi, kura ar ģimeni pievērusies laivošanas tūrisma attīstībai pie Bārtas upes.
Anna stāsta, kāpēc ir svarīgi šādu žurnālu lasīt gan pašiem, gan piedāvāt iebraucējiem: „Tā mēs varam pastāstīt par šo vietu, par cilvēkiem, aktivitātēm, lai cilvēki zina, ko šeit var darīt. Mēs gribējām ieinteresēt par šo vietu. Žurnālu visvairāk saturiski aizņem divas intervijas. Viena ir ar vecāko bernātnieci Antoniju, kur viņa stāsta par savu dzīvi. Otra intervija ar Agri Semēvicu (fotogrāfs), mēs viņa bildes redzam “Facebook” lapās. Bija iemesls – paprasīt, kas viņu vilina uz šo vietu. Tad ir dažādi stāsti par Bernātu mežu, par to, kā radies silikāta ķieģelis.”
Nācies pat piesaistīt entomologu Voldemāru Spuņģi, lai izstāstītu stāstu par Bernātu meža iemītnieku – priežu sveķotājkoksngrauzi. Tā, kopā liekot idejas un padomus, radies pirmais Bernātu žurnāls.
„Sanācām daudzi un dažādi, tas ir apbrīnojams. Man dažreiz liekas, vai tas maz ir iespējams – tik dažāda rakstura radoši un unikāli katrs savā būtībā – radīt kaut ko kopā, tas ir milzīgs izaicinājums. Mums tas izdevās, tas nebija vienkārši. Mozaīka salikusies ārkārtīgi skaistā rakstā. Te parādās, ka tādā vietējā komūnā pats svarīgākais sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem, savstarpēji bagātinoties, rodas kaut kas tāds, ko mēs katrs atsevišķi viens nevaram dabūt gatavu,” saka Liene Otaņķe.
Nu jau vairākus gadus Bernātos darbojas arī biedrība „Mēs Bernātiem”, kura īsteno dažādas iniciatīvas. Par tradīciju jau kļuvuši ceriņu svētki, tagad klāt nācis arī brīvdabas kino, taču padarīto darbu sarakstā ir arī cieņa pret vēsturiskajām vērtībām. Piemēram žurnālā var lasīt, ka 1924. gadā, ierodoties Bernātos, Latvijas pirmais prezidents Jānis Čakste priecājies par jūras apkārtnes svaigo gaisu un teicis: „Te jābūt kūrortam!”
Par biedrības darbiem stāsta tās vadītāja Diāna Ansule: „No tādiem redzamākajiem darbiem tieši biedrībai ir Jāņa Čakstes piemiņas zīmes atjaunošana. To mēs izdarījām pagājušā gadā projektu konkursā; manuprāt, nozīmīgs darbs, kā tāda dāvana Latvijai simtgadē. Ir arī citi aktīvisti, ne tikai biedrībā esošie. Piemēram, ir autobusu pieturu nokrāsojuši centrā un turpina to darīt virzienā uz Liepāju.”
Bernātu žurnālu varēs īpašumā iegūt pret ziedojumu, turklāt izdevēji plāno to aizvest arī līdz galvaspilsētai. Žurnāls izdots par pašu saziedotajiem līdzekļiem.
