Konkurss, kurā meklē sociālos darbiniekus un mentorus darbam ar pārvietotajiem patvēruma meklētājiem – bēgļiem noslēdzas šodien, pulksten desmitos no rīta. Sabiedrības integrācijas fondā stāsta, interese esot liela, taču tā bijis arī divos iepriekšējos konkursos, kas noslēgušies bez konkurences. Konkursa nolikums Sabiedrības integrācijas fondam atklāt pretendentus pagaidām neļauj. Latvijas Radio zināms, ka uz šo pakalpojumu nodrošināšanu pretendē vismaz četras nevalstiskās organizācijas. Viņu vidū pašreizējais pakalpojumu sniedzējs Latvijas Sarkanais Krusts, biedrība „Patvērums „Drošā māja””, biedrība „Gribu palīdzēt bēgļiem” un „Svētās Ģimenes māja”. Pretendenti savu dalību apstiprina, bet intervijai piekrīt vien „Svētās Ģimenes mājas” vadītāja Inese Švekle. Biedrības vadītāja uzsver, palīdzībā jāiesaistās arī kristīgajām organizācijām:
''Noteikti viņām būtu jānāk talkā, lai strādātu ar bēgļiem un arī ņemtu vērā savu kolēģu internacionālo pieredzi. Vairāki kristīgu organizāciju pārstāvji jau ir bijuši bēgļu nometnēs. Gatavojoties šim konkursam, protams, ka mēs arī apmeklējām „Muceniekus”.''
Prognozēt potenciālos uzvarētājus un pakalpojumu nodrošinātājus tuvākajiem 18 mēnešiem, sākot ar 1.decembri, ir grūti. Pieredze darbā ar sociālā riska grupām un trešo valstu pilsoņiem ir visiem četriem konkurentiem. Sabiedrības integrācijas fondā stāsta, piedāvājuma cena veidošot vien 30% no iespējamā rezultāta, un svarīgāka esot vīzija, kā arī iepriekšēja pieredze.
''Var arī būt cilvēks bez izglītības, bet, ja šajā gadījumā ir cilvēks bez izglītības, tad ir jāpierāda, ka ir bijusi pieredze, kas ir pietiekoši adekvāta šāda pakalpojuma sniegšanai. Tātad, pirmais ir komanda,'' norāda fonda pārstāve Ilze Dūmiņa.
Konkursa organizatori vēloties redzēt argumentētu aprakstu par izvirzītajiem uzdevumiem un sasniedzamajiem mērķiem. Pašreizējo mentoru jeb Latvijas Sarkanā Krusta vārds pēdējo mēnešu laikā medijos locīts ne vienu reizi vien.
Pakalpojuma sniedzējiem pārmesta mazā interese par bēgļu problēmām, kā arī nespēja atrast viņiem mājokli un darbavietu. Atbildot Sarkanā Krusta ģenerālsekretārs izteicies - šie cilvēki aizbraucot tieši ekonomisko grūtību dēļ.
Iekšlietu ministrija no šī temata norobežojas, un, šķiet, pašreizējo mentoru darbu vislabāk var izvērtēt paši bēgļi.
Patvēruma meklētāju centra otrā stāva virtuvē gatavo sīrietis Kassems. Viņš jau ieguvis statusu un „Muceniekos” strādā kā tulks. Lūk, ko viņš saka par mentoriem:
''Patiesībā viņi vienmēr cenšas palīdzēt, bet es domāju, ka šeit jārunā par resursu problēmām. Līdz šim visi, ko esmu saticis Sarkanajā Krustā, ir jauki un viņi patiesi mēģina palīdzēt. Lielākās problēmas ir ar veselības aprūpi. Piemēram, mans dēls bija slims un bija jādodas pie ārsta, kas izrakstīja recepti zālēm, bet mums, protams, nav naudas, lai tās iegādātos. Tās ir ļoti dārgas. Mentori mums nevar palīdzēt, jo viņiem ir ierobežoti resursi.''
Kassems no blakus istabas pasauc vēl kādu sīriešu bēgli Manaru. Arī viņa teic, problēma esot resursos. Sarkanā Krusta piedāvātie apģērbi un apavi ziemai esot novalkāti un nelietojami.
Mentoru ģenerālsekretārs Uldis Līkops, sazvanīts izvairās vērtēt biedrības izredzes turpināt sniegt šos pakalpojumus:
''Tur ir ārkārtīgi sarežģīts tas nolikums. Jūs viņu esat redzējusi? Man liekas, ka uz kosmisko staciju ir vieglāk aizlidot. Tas ir tikai viens stāsts. Otrs stāsts ir par to, ka ne jau Sarkanais Krusts ir tas, kas tos bēgļus šeit integrē vai neintegrē. Sarkanais Krusts vai jebkura cita organizācija, kas sniegs pakalpojumus, viņi ir tikai starpnieki starp cilvēku un Latvijas realitāti. Iemesls, kāpēc cilvēki brauc prom, ir tāds, ka viņi izvērtē, ka viņi šeit nespēj eksistēt.''
Sabiedrības integrācijas fondā teic, ka pretrunīgi vērtētie mentoru darba rezultāti konkursā netikšot ņemti vērā un visiem būšot vienlīdzīgas iespējas. Šeit jāpiebilst, par negodprātīgu iepirkumu izvērtēšanu fondu kritizējusi Valsts kontrole. Tā konstatējusi, ka atsevišķos konkursos iznākumam būtu bijis jābūt citādākam, tāpēc prognozēt uzvarētāju šajā gadījumā ir vēl grūtāk.
