Lemjot par patvēruma piešķiršanu, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes lēmumu vēl iespējams apstrīdēt tiesā. Šādu iespēju izmanto arvien vairāk patvēruma meklētāju, kuriem tiesas sēdes beigās tiek skaidrots – tiesas lēmums būs galīgs un nepārsūdzams.
Pētot likumdošanu, kāds vairākus patvēruma meklētājus pārstāvošs jurists secinājis, patiesībā ir vēl virkne procedūru, kas nereti netiek izskaidrotas un tāpēc ir neizmantotas.
"Jurists pēc viena šāda noraidījuma galējā, nepārsūdzamā Latvijas instancē, vērsās pie Eiropas Cilvēktiesību tiesas, un no Eiropas Cilvēktiesību tiesas nāca atbilde, ka mēs varam to izskatīt tikai tad, kad jūs būsiet izgājuši vēl šīs atlikušās Latvijas tiesu instances," sāsta organizācijas „Gribu palīdzēt bēgļiem” biedre Ance Gobiņa.
Tiesībsarga birojā ar šādām lietām strādā jau piekto gadu, un atbildīgās nodaļas vadītāja teic - neatminamies nevienu šādu gadījumu.
Tas liecina par iespējamu cilvēktiesību pārkāpumu, personām līdz galam neizskaidrojot to tiesības.
Tikmēr Gobiņa no nevalstiskās organizācijas arī uzsver – Latvija ir viena no retajām valstīm Eiropā, kur deportācijas pārsūdzība nenozīmē tās apturēšanu.
"Tā ir vēl viena lieta, kas ir pretrunā cilvēktiesībām, jo,
kā tas ir iespējams, ka cilvēku izraida un pēc tam tikai paskatās, vai drīkstēja izraidīt vai ne?
Eiropas Cilvēktiesību tiesai acīmredzot tas nebija zināms, ka Latvijas likumi ir tik greizi, tai atbildē šim juristam bija rakstīts, ka šī pārsūdzība aptur deportāciju, izraidīšanu," skaidro Gobiņa.
Konkrētie secinājumi piesaistījuši arī Cilvēktiesību centra uzmanību. Centra juristu, bijušo Tiesībsarga biroja darbinieku Edgaru Oļševski Latvijas Radio sazvana vilcienā ceļā uz Daugavpili, kur izmitināti tie cilvēki, kas lēmumu par deportāciju jau saņēmuši. Oļševskis saka, Latvijā šī joma nav līdz galam tiesiski noregulēta un acīmredzami nepieciešamas izmaiņas normatīvajos aktos, tāpat jāveicina atbildīgo amatpersonu izpratne. Citādi pavisam iespējams, ka tuvākā laikā Eiropas Cilvēktiesību tiesā varētu nonākt lietas pret Latviju, ja valsts būs personu deportējusi, bet Augstākā tiesa atzīs šāda lēmuma nepamatotību.
"Mums jāietekmē valsts institūcijas, tiesas ieskaitot, lai tās kvalitatīvāk izvērtētu visus iespējamos lietas apstākļus šeit. Nevar paļauties, ka kaut kad pēc n-tajiem gadiem Eiropas Cilvēktiesību tiesa kaut ko piespriedīs. Tā kā valstij ir aizliegts izraidīt cilvēku, lai pēc tam nebūtu jau nelabojams kaitējums," saka Oļševskis.
Pilsonības un migrācijas pārvaldē no komentāriem atturas, aicinot runāt ar Valsts robežsardzi. Galvenā inspektore Solvita Steļmaka aicina juristus šo problēmu ar robežsardzi pārrunāt, taču par iespējamām tiesvedībām neraizējoties.
Aptuveni puse valsti šogad pametušo personu to esot darījušas brīvprātīgi un tikai puse, robežsargiem pavadot.
"Cilvēkam no sākuma dod iespēju izceļot brīvprātīgi. Principā, ja ir pieņemts lēmums viņu izraidīt piespiedu kārtā, tad noteikti pastāv kaut kādi apstākļi, kāpēc tāds lēmums bija pieņemts, un no tā, vai viņš vēlas vai nevēlas, ne īpaši atkarīga tā procedūra," skaidro inspektore.
Brīvprātīgā izceļošana nozīmē to, ka persona ir ar mieru parakstīties uz dokumenta, kas apliecina valsts lēmumu to deportēt. Kopumā Latviju šogad piespiedu kārtā pametušas 438 personas.
