Ņemot vērā, ka šie cilvēki saskārušies ar karu un vardarbību, atbalstam būtu jābūt sistēmiskam un tas vairāk jāpopularizē, norāda eksperti. No tā lielā mērā atkarīga arī tālāka integrācija sabiedrībā.
Psiholoģiskā atbalsta nepieciešamību patvēruma meklētājiem aktualizējuši biedrības „Gribu palīdzēt bēgļiem” aktīvisti. Biedrības līderis Egils Grasmanis atceras, ka brīvprātīgo palīdzību lūgusi kāda māte.
„Viena mamma vērsās ar lūgumu palīdzēt, sniegt psihologa palīdzību viņas dēlam, kurš ir 17 gadus vecs un redzējis nepatīkamas lietas. Mamma vienkārši bija noraizējusies par viņu. Meklējām, uzrunājām Latvijas Psihologu asociāciju, bet tur bija vairāk valodas problēma. Psihologs ir pirmā palīdzība, mums vajadzētu saprast, kā to sniegt un palīdzēt,” stāsta Grasmanis.
Valdības apstiprinātajā bēgļu uzņemšanas un iekļaušanas plānā paredzēts psiholoģisks atbalsts un tam paredzēta arī Eiropas nauda.
Latvija šurp grasās pārvietot vairāk nekā 500 patvēruma meklētāju. Pašlaik šis cipars tuvojas 200. Un ir interesants aspekts, cik lielu vērību personas mentālajai veselībai pievērš obligātajā pirmreizējā veselības pārbaudē? Kopš oktobra apmaksātas psihologa vizītes nodrošina biedrība „Patvērums ''Drošā māja''”. Vienlaikus kopš decembra „Drošās mājas” darbinieki ir arī bēgļu mentori.
„No pagājušā gada oktobra šādu pakalpojumu ir izmantojuši trīs trešo valstu valsts piederīgie, kopā nodrošinot 19 individuālas konsultācijas pie psihologa. Te nevajadzētu jaukt kopā daudzas lietas. Mentora pakalpojumus biedrība pārņēma no Sarkanā Krusta pagājušā gada nogalē, un šobrīd varētu teikt, ka mentori ir strādājuši tikai mēnesi. Tas, ka viņi ir informēti par pakalpojumiem, tā ir viena lieta. Ja jūs runājat par psihologa pakalpojumu, tad šeit viņi var saņemt šos pakalpojumus arī zem PMLP projektiem. Tā kā tur varētu būt arī citi resursi, ko varētu piesaistīt,” uzsver biedrības vadītāja Sandra Zalcmane.
PMLP pārstāve Santa Jonāte stāsta, ka psihologa un psihoterapeita pakalpojumu iepērkot ārpakalpojumā no Veselības centra „Vivendi”. Precīzus datus, cik cilvēkus „Vivendi” apkalpojuši, nenosauc. Psihologs varētu palīdzību piedāvāt arī „Muceniekos” uz vietas, taču praksē šādi gadījumi bijuši ļoti reti. Katram ierodoties, piedāvā vien psihoterapeitu, un tas nav viens un tas pats.
„Tas ir viņa paša ziņā, protams, vai viņš izvēlas un piekrīt apmeklēt šo psihoterapeitu vai arī nepiekrīt. Ģimenes ārsts veic šīs sarunas un varbūt iesaka šiem cilvēkiem, ir bijuši tādi gadījumi, bet tādu ir ļoti, ļoti maz,” skaidro Jonāte.
Realitātē bēgļi par šiem pakalpojumiem bieži nemaz nezina.
Tie būtu vairāk jāpopularizē, saka Latvijas Cilvēktiesību centra pētniece Svetlana Djačkova. Latvijā varam runāt vien par atsevišķiem gadījumiem, jo nav sistemātiska atbalsta. Tas savukārt nozīmē, ka nelaimes varētu tikt nepamanītas.
„Šai personu kategorijai psihologu pakalpojumi ir būtiski. Viņi atrodas svešā valstī, viņiem ir neskaidrība par ļoti daudziem jautājumiem. Viņiem jāpārvar arī trauma, kas veidojusies tāpēc, ka viņi bijuši spiesti pamest savu izcelsmes valsti. Patiešām ir traumatiska pieredze un nespēja tikt galā ar psiholoģiskajām problēmām, kas ietekmē šo cilvēku integrāciju. Tas samazina arī motivāciju, un es domāju, ka tas ir viens no iemesliem, kas kavē viņu rīcību un arī integrēšanos,” uzskata Djačkova.
Problēma meklējama arī likumos, kuros šīs procedūras neesot paskaidrotas, tāpēc rodas situācija, ka pakalpojums ir „uz papīra”, piebilst Djačkova. Iedziļināšanos par pienākumu gan uzliekot saistošais Eiropas regulējums un Eiropas piešķirtā nauda, bet no vairākiem simtiem cilvēku praksē atbalstu saņēmuši vien daži.
