Bēgļu integrācijā uzsver individuālu pieeju

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Jo vairāk bēgļu izaicina Eiropas valstu integrācijas politiku un sociālo dienestu spēju, jo skaidrāk parādās, kādiem jautājumiem jāpievērš īpaša uzmanība, lai pilnvērtīgi sagatavotu patvēruma meklētājus dzīvei Eiropas valstīs.

Alta – neliela pilsēta Norvēģijas ziemeļos vien pārsimt kilometru no polārā loka ir viena no pašvaldībām, kur intensīvi norit darbs ar patvēruma meklētājiem. Tiesa, vienlaikus arī ar vietējo sabiedrību. Aizdomu un nepatikas siena ir galvenais šķērslis sekmīgai integrācijai, tādēļ patvēruma meklētāji kopā ar norvēģu jaunatni spēlē sporta spēles un tiekas kopīgos vakaros.

Norvēģijas dienesti secinājuši, ka bēgļu gadījumā pat viselementārākās sadzīves prasmes nedrīkst uzskatīt par pašsaprotami zināmām.

Ja sīriešiem ir bijusi vecumam adekvāta izglītība, tad dažiem bēgļiem no Afganistānas apmācību sāk ar to, kā mazgāties dušā un lietot klozetpodu.

Dānijā un citviet Skandināvijā, kur piedzīvoti gadījumi, kad patvērumu meklētāji aizskar vietējās sievietes, arī secināts, ka jau no pirmajiem soļiem valstī apmācībā iekļaujama informācija par dzimumu saskarsmes jautājumiem.

Bēgļiem māca, ka Rietumu kultūrā kosmētika un uzacu izraustīšana nav vieglas uzvedības sieviešu pazīme, smaids – noteikti nenozīmē vēlmi iepazīties, bet acs piemiegšana nav pamudinājums seksam.

To, ka šādi dzimumu saskarsmes stereotipi eksistē, apliecina Latvijas Universitātes (LU) vecākā arābistikas eksperte Ingrīda Kleinhofa, kas pati 20 gadus pavadījusi arābu valstīs. Viņa uzsver, ka šādas lietas jāmāca uzreiz, kategoriski brīdinot, ka vardarbība mūsu kultūrā nav pieļaujama.

"Ja tā mīļi uzsmaida un teiksim – nu kā tev, mīļumiņ, iet, tad var sākt likties, ka viņai kaut ko vajag. Viņiem ir divi rietumniecisko sieviešu tipi: mācītā kundze, vai ne?! Un otrs ir tā sieviete ar ļoti vaļīgu morāli. Jebkurš vaļīgāks žests vai brīvāks var radīt pārpratumu, ka tomēr nē, šī sieviete pieder pie tā otrā tipa," skaidro LU vecākā eksperte arabistikā Ingrīda Kleinhofa.

"Neizglītotam cilvēkam no kādas sādžas var nebūt nekādas sajēgas par dzimtās kultūras vērtībām. Viņam var lasīt priekšā kilometriem senarābu dzeju, viņš tur neko nesapratīs. Nu ir tādi cilvēki. Ja tādi gadās, jāpieliek lielas pūles, lai viņus adekvāti ievirzītu.

Būtu jāsāk ar to, kā vispār uzvesties, ka ir sabiedriskais transports. Kā jāsasveicinās, kur jāliek atkritumi, kā jāiekāpj autobusā, kā jāizkāpj. Un ilgu laiku jāvelta sevišķa uzmanība."

Normatīvie akti ir visai skopi, aprakstot to, kādas sadzīves prasmes, iemaņas un normas ienācējiem jāapgūst. Visas cerības tiek liktas uz patvēruma meklētājam piesaistīto sociālo darbinieku, “kurš izstrādā individuālu plānu un koordinē tā izpildi”, kā arī “palīdz reālās dzīves situācijās un apgūt ikdienai nepieciešamās prasmes, kā arī rosina attīstīt jaunas iemaņas”.

Ņemot vērā salīdzinoši mazo bēgļu skaitu, šāda individuāla pieeja esot pamatota, skaidro Kultūras ministrijas (KM) Sabiedrības integrācijas departamenta vadītāja Solvita Vēvere: "Jā, mums tas ir izaicinājums ar to strādāt, ar šādām personām. Viņas nav lielā skaitā, bet tajā pašā laikā apzināta problēma un prasīts izstrādāt īpašas programmas. No valsts puses esam paredzējuši atšķirīgi ar analfabētiem un tiem, kas motivēti un profesionāli izglītoti, un vēlas iekļauties.

Mēs varam atļauties pagaidām nodrošināt ļoti individuālu pieeju katram no šiem cilvēkiem. Un tas ir - tikko ierodoties, tiek nodrošināti mentora pakalpojumi. Individuāla pieeja, iespēja sazināties, tulka nodrošinājums. Mēs centīsimies izzināt šī cilvēka vajadzības."

Lai gan ikdienā vārds “kultūra” bieži tiek lietots, attiecinot uz vēlamu vai pat parauguzvedības modeli, kā arī mākslām, tomēr

mūsdienu izpratnē tas nozīmē arī pirkumu paradumus, saskarsmi, izpratni par ķermeņa tīrību un citām šķietami sadzīviskām lietām, kuru nerespektēšana var radīt vairāk konfliktu, nekā valsts svarīgāko vēstures datumu vai pat valodas nezināšana.

"Jā, mēs saprotam, mūsu kristietības kods mums mācījušas vienu – viesmīlību, iecietību un viss tas ir iekodēts mūsu izdzīvošanas stratēģijā. Tajā pašā laikā, kad mēs saskaramies ar kaut kādām lietām, kas ir pārāk radikālas, ieskaitot arī, piemēram, higiēnas paradumus, mēs vairs nespējam pārkāpt sev, apsaukājamies, noliedzam, novēršamies un kļūstam agresīvi, jo īpaši anonīmajā un virtuālajā telpā," stāsta kultūrantropoloģe, Latvijas Kultūras akadēmijas rektore Rūta Muktupāvela.

Tomēr pagaidām labāk par integrācijas politiku sabiedrību no konfliktiem sargā mūsu valsts zemā atpazīstamība un nabadzība. Par spīti ažiotāžai, no 776 patvēruma meklētājiem, Latvija līdz šim uzņēmusi vien sešus. Ne reizi vien dzirdēts – no laba prāta uz Latviju bēgļi nedodas.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti