Infektoloģe: No bērniem ar HIV nav jābaidās.
Ar HIV inficētā sieviete vēlējās palīdzēt HIV pozitīvajam bērnam.
Viņa bāriņtiesas atteikumu saista ar aizspriedumiem.
Bāriņtiesa: Par sievietes HIV informācijas nebija, atteikts citu iemeslu dēļ.
Likumisku šķēršļu sievietei nebūtu.Tikmēr bērns ir bērnunamā, bet interesi izrāda ārzemnieks.
Vai aicinājumus nebūt aizspriedumainiem sadzird?
Janvārī, stāstot par ārpus ģimenes aprūpes iestādēs ievietotajiem slimajiem bērniem, Latvijas Radio atklāja, ka vairums HIV inficēto bērnu uzturas valsts sociālās aprūpes centros. Pašvaldību bērnunamos ievietoto bērnu skaits ar HIV ir salīdzinoši neliels.
Toreiz intervēju Infektoloģijas centra ārsti Valentīnu Sitkari, kas atklāja, Latvijā adoptēti vien trīs bērni ar HIV. Vēl daži aug audžuģimenēs, bet vairums – bērnunamos vai pie bioloģiskajiem vecākiem. Sabiedrības attieksme esot nepamatoti aizspriedumaina, tāpēc par katru ģimeni, kas izrāda interesi un vēlmi uzņemt bērnu ar HIV, esot jāpriecājas.
“Pats galvenais viņiem ir bailes un informācijas trūkums, un neliela nesaprašana. Viņi ir tādi paši bērni. Viņi nedzīvo rezervātos. Viņi apmeklē tādus pašus bērnudārzus, skolas,” toreiz klāstīja Sitkare.
Daktere Sitkare jau divas reizes tikusies ar potenciālajiem audžuvecākiem un uzņemošajām ģimenēm arī atbalsta kustības „Plecs” telpās. Stāstījusi, ka no HIV inficētiem bērniem nav jābaidās. Nepieciešamas vien individuālas higiēnas preces, nagu šķēres un zobu birste.
Bet vai šādas uzstāšanās nav bezjēdzīgas, ja cilvēkam, kurš pauž gatavību adoptēt bērnu ar HIV, atsaka? Un kas šādā situācijā notiek ar bērnu?
Sieviete vēlējās palīdzēt inficētam bērnam
Latvijas Radio uzmeklējusi HIV pozitīva sieviete, kuru sauksim par Emīliju. Viņa vēlējās palikt anonīma. Emīlijai ir 30 gadi. Iepriekšējais partneris savu saslimšanu noklusēja, un inficējusies arī viņa.
Tagad kopā ar dzīvesbiedru domājuši par adopciju un bērnu, kuram arī būtu HIV, jo būtu pilnībā izslēgts risks par iespējamu bērna inficēšanu un zinātu, kāda aprūpe nepieciešama.
Aptuveni pirms gada Emīlija Rīgas bāriņtiesā sāka kārtot viesģimenes statusu. Vēlējās brīvdienās uzņemt kādu zēnu no Jūrmalas pašvaldības bērnunama, bet vēlāk, ja saskarsme izveidotos veiksmīga, plānoja puiku arī adoptēt. Tobrīd zēnam bija deviņi gadi, un bērnunamā viņš dzīvojis kopš dzimšanas.
Emīlija saka, vajadzēja aptuveni gadu, lai saņemtos par pārdzīvoto kādam izstāstīt.
“Es teicu, ka es vēlos kļūt par viesģimeni bērnam, kuram ir HIV statuss, es vēlos viņam palīdzēt. Es šos te bērnus izprotu, un man ir ļoti žēl, ka šo aizspriedumu dēļ viņu neņem. Es domāju, ka tas būs tā kā bonuss, tad viņi tā kā pētīja par mani visu, un tur izlēca, ka es esmu HIV pozitīva,” par pieredzi bāriņtiesā stāsta Emīlija.
Konkrēto zēnu viņa raksturo kā ļoti aktīvu un mīļu bērnu. Viņu iepazinusi kādā ar darbu saistītā projektā un pēc tam regulāri ciemojusies Jūrmalas pašvaldības bērnunamā „Sprīdītis” Ķemeros. Sadarbība ar institūciju veidojusies laba, arī ar personālu un bērnunama vadību, tomēr no bāriņtiesas saņēmusi atteikumu.
Sieviete bāriņtiesas attieksmi uzskata par aizspriedumiem pilnu
Jau bāriņtiesas sēdē, kurā lemj par statusu, viņa esot sajutusi darbinieku aizspriedumiem pilno attieksmi.
“Tā sēde izvērtās par tādu cilvēku pazemošanu vispār kā tādu. Jo manā skatījumā jautājums, kāpēc es mācījos psiholoģiju, bet strādāju tirdzniecībā, īsti neattiecas vispār uz bērna adoptēšanu vai viesģimenes statusu. Man sēdē tika uzdoti par veselību neatļauti jautājumi. Tie jautājumi bija tiešām tādi, ka tur viss bija skaidrs. Es nesaprotu, ko tad īsti viņi grib panākt?” stāsta Emīlija.
“Labāk ir, lai tas bērns dzīvo tajā bērnunamā? Nekā aug ģimenē? Es nesaprotu šo mērķi vispār bāriņtiesai kā tādai,” neizpratni pauž sieviete.
Pēc bāriņtiesas sēdes sieviete pieprasījusi bāriņtiesas sēdes sarunu protokolu, kurā, viņasprāt, atspoguļotos subjektīvā darbinieku attieksme.
“Kad es saņēmu sēdes protokolu, kur bija uzrakstīts, kādi bija jautājumi, kādas bija atbildes, tur bija tīri tehniski. Vispār tur puse pat nebija uzrakstīta. Tie jautājumi, kurus nedrīkstēja vispār uzdot, protams, netika iekļauti. Es pieprasīju audioierakstu, bet, kā izrādījās, gadu vai cik atpakaļ, šie audio ieraksti tika atcelti, un viņi vairs netiek veikti,” stāsta Emīlija.
“Cerība viņam ir maza, ka viņu kāds adoptēs, jo parasti jau ņem zīdainīšus, vēl pie tam ar HIV statusu. Es uzskatu, ka mūsu bāriņtiesu sistēma ir sapuvusi no iekšpuses,” skarba ir Emīlija.
Pēc atteikuma esot šķīrušies arī Emīlijas un viņas toreizējā dzīvesbiedra ceļi.
Bāriņtiesa: Par sievietes slimību nezinājām
Bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle stāsta, ka bāriņtiesa nezināja par saslimšanu ar HIV.
“Bāriņtiesas rīcībā šādas informācijas nav bijis un arī nav. Jūs tagad to sakāt,” pauž Ērgle.
Pirms intervijas arhīvā viņa esot pieprasījusi lietas materiālus un iepazinusies ar pievienotajiem dokumentiem.
“Tika konstatēti trūkumi, ko likums nepieļauj, lai kļūtu par viesģimeni. Ienākumi, dzīves apstākļi. Bāriņtiesai ir jautājums, ko cilvēks dara un vai viņam ir vispār brīvais laiks, jo, ja cilvēks strādā septiņas dienas nedēļā, kad tad viņš šo te savu viesģimenes statusu grasās realizēt? Protams, sarunās viss tiek izrunāts, kā cilvēka darba dienas un atpūtas režīmā var ienākt bērns? Cik viņam var daudz šo laiku veltīt?” stāsta Ērgle.
Kas attiecas uz Emīlijas teikto par trūkstošu informāciju bāriņtiesas sēdes protokolā, Ērgle atbild, ka protokolu veidojot tuvu tekstam jeb runātajam. Tā nav stenogramma, kurā iekļauj detaļas. Sēdes protokolā jautājumu par HIV nav, arī skaņas ierakstu nav, un par patieso situāciju nav iespējas līdz galam pārliecināties.
Normatīvie akti paredz jebkurai personai, kuras lieta tiek skatīta bāriņtiesas sēdē, iespēju šo protokolu trīs dienu laikā iepazīt un iesniegt papildinājumus vai labojumus pie šī sēdes protokola. To Emīlija neizdarīja.
Tāpat neizmantoja tiesības pārsūdzēt bāriņtiesas lēmumu, kā arī iespējas novērst norādītos trūkumus un atkārtoti pieprasīt statusu.
Bērnunama „Sprīdītis” vadības viedokli noskaidrot arī neizdevās, jo direktore maijā devusies atvaļinājumā. Neviens cits interviju par konkrēto gadījumu sniegt nedrīkstot, jo juridiski nepārstāvot bērnu intereses. Radio izdevās sazvanīt bērnunama direktori Kristiānu Andersoni, bet vienoties par tikšanos viņas atvaļinājuma laikā gan nesanāca.
“Atklāti sakot, es vispār negribu nekādas intervijas sniegt, jo šobrīd ir tik ļoti… Es nezinu, tas laiks tāds.. [..] Man liekas, ka Latvijā šobrīd vispār ir ļoti tāda negatīva nostāja pret bērnunamiem, un es tiešām negribētu lieki kaut kur pozicionēties,” atbildēja Andersone.
Viņa gan apstiprina, ka konkrēto gadījumu atceroties.
“Man ir tikai un vienīgi viņas nostāsts par bāriņtiesu. Tā ir vienas puses informācija, un līdz ar to man ir ļoti grūti komentēt šajā situācijā. Es, protams, esmu par to, lai bērns augtu ģimenē. Bet tur ir jāprasa bāriņtiesai, kādi acīmredzot bija šie iemesli. Kāpēc tas, nu, tika kaut kur apstādināts?” piebilda Andersone.
Likumisku šķēršļu neesot
Latvijā adoptēti tikai trīs HIV pozitīvi bērni, tātad izredzes atrast ģimeni Latvijā patiesībā ir visai mazas. Kopumā adopcijai uz ārzemēm reģistrēti vairāk nekā 1000 bērnu. Lielākā daļa ar saslimšanām un citām diagnozēm. Nav gan apkopotu datu, cik daudz HIV slimo bērnu aizceļojuši prom no Latvijas.
Latvijas Televīzija un Latvijas Radio decembrī bija klāt lidostā, ļoti agrā rītā, lai novērotu, kā notiek bāreņu un juridiski brīvo bērnu sēšanās lidmašīnās, lai dotos ciemoties pie, iespējams, potenciālajiem vecākiem.
Daina Roze, viena no šo braucienu organizatorēm un advokātēm, uz jautājumu, vai bērni, kas dodas uz Ameriku, ir veseli, žurnālistiem atbildēja, ka starp viņiem ir arī kāds bērns ar HIV. Arī Labklājības ministrijā secināts, bērni ar HIV ļoti bieži aizceļo no Latvijas.
Statistika rāda, ka visbiežāk ārzemnieki adoptē bērnus no Rīgas un Daugavpils, kā arī mazām, sadrumstalotām bāriņtiesām, kurām šādi lēmumi ir vienkāršāki, jo papīrus nokārto kāds cits.
Labklājības ministrs Jānis Reirs (“Vienotība”) aktīvi cīnījies, lai ierobežotu adopciju uz ārvalstīm, un panācis, ka bērni, jaunāki par 12 gadiem, iespējamas adopcijas nolūkā ciemoties Amerikā un citur bez vecākiem brāļiem vai māsām nedrīkst braukt.
Ārzemju adopcijas aizstāvji joprojām jautā – vai Latvijā šos bērnus kāds grib?
Uz jautājumu, vai potenciālā vecāka HIV varētu būt pamatots iemesls, lai atteiktu statusa piešķiršanu, ministrs gan atbildēt nevar.
“Par cilvēku ar HIV, vai viņš var būt vecāks, es domāju, ka tur ir jāvērtē daudzi apstākļi. Vai HIV ir iegūts, piemēram, narkotiku lietošanas laikā? Vai šis HIV ir iegūts medicīnas iestādē, asins pārliešanā? Vai vēl kaut kā? Nu tā ir atšķirība. Un es nedomāju, ka mēs gribētu nodot apgādībā bērnu cilvēkam, kurš ir introvenozās narkotiku lietošanas laikā dabūjis sev šo slimību! Nu loģiski, vai ne? Līdz ar to šeit ir bāriņtiesai izvērtēšana par situāciju un par to, pieļaut vai nepieļaut šādu gadījumu,” norāda ministrs.
Sūdzības no konkrētās sievietes, ne arī par kādām citām līdzīgām situācijām ministrs neesot saņēmis, un piebilst, ka
“nav likumisku šķēršļu liegt adopciju vai audžuģimeni šādai mātei”.
Konkrētajā gadījumā Emīlijas viedoklis paliek nemainīgs. Viņasprāt, statuss atteikts tieši viņas HIV vīrusa dēļ.
Tikmēr puika joprojām bērnunamā
Tikmēr puika aizvien ir bērnunamā. “Protams, nevienam bērnam tas nav labākais variants,” atzīst bērnunama „Sprīdītis” direktore.
Emīlija ir vienīgā latviete, kas par zēnu izrādīja interesi.
Taču kāda ārzemnieku ģimene interesējusies par puikas adopciju. “Ir šobrīd… šobrīd ir man tāda informācija. Bet es arī neko konkrēti negribētu tagad teikt,” sacīja direktore.
Iespējas papildināt bāriņtiesas sēdes protokolu vai tās lēmumu pārsūdzēt Emīlija neizmantoja. Viņai gan joprojām ir tiesības novērst atteikumā norādītos trūkumus un atkārtoti vērsties bāriņtiesā, bet vēl nezina, vai tam ir emocionāli gatava. Tikmēr zēns, kuram ir HIV, pēc Emīlijas teiktā, bērnunamā dzīvojot kopš dzimšanas un viņam ir jau desmit gadi.
